Tā Kunga labvēlības mantinieki

“Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno?” [Rom.8:33]

Īsi un vārdu pa vārdam: “Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos?” “Dieva izredzētie” ir tie, kas ir Jēzū Kristū. Visa Dieva labvēlība ir Kristū, kurā Dievs mūs ir izredzējis pirms pasaules radīšanas [Ef.1:4]. Tas notiek arī šai laikā, kad Dievs mūs aicina no pasaules un nošķir par Saviem bērniem un mantiniekiem. Par to Tas Kungs saka: “Es jūs esmu izredzējis no pasaules” [Jņ.15:19]. Tā ir vienīgā patiesā un derīgā vārda “izredzētie” izpratne, kas saskan ar visu Dieva vārdu un sniedz gan mierinājumu, gan Dieva bijāšanu.

Turpretī, ja savas domas es pievēršu Dieva apslēptajai izredzēšanai un pieķeros tam, ka Dievs jau ir visu redzējis un zina, vai es palikšu līdz galam ticībā vai ne – no manas puses tā būtu liela vieglprātība. Šais svētajās un nopietnajās lietās kristietis nedrīkst pieķerties Dieva apslēptajai gribai, jo tas nozīmētu savu mierinājumu vai nemieru balstīt uz neskaidrām domām un fantāzijām.

Tādēļ, kamēr mēs neatkrītam, negrēkojam tīši [Ebr.10:26] un bīstamies Viņu zaudēt, mūs nekas nespēs šķirt no Kristus mīlestības, un mēs vienmēr būsim Dieva izredzētie. Kā Pēteris saka: “Jūs esat izredzēta cilts” [1.Pēt.2:9], tā arī apustulis šeit ticīgos sauc par “Dieva izredzētiem”. Un viņš vēl dod citu, īpašu pamatu mierinājumam, ka pār tiem nenāks nekādas apsūdzības, jo Dievs viņus taisno.

Te mēs redzam, ka viņš nebalsta mūsu mierinājumu Dieva izredzēšanā, kas arvien mums ir apslēpta, bet vārdam “apsūdzēs” viņš tūlīt noliek pretī vārdu “taisno”. Ja nu pats Dievs mūs taisno, tad nekādām apsūdzībām vairs nav nozīmes. Tāds ir dievišķais mierinājums, ko apustulis sniedz šai tekstā.

Dievs taisno. Viņš vienīgais ir Tiesnesis. Dievs ir Tas, kuru ar saviem grēkiem mēs esam aizskāruši. Kā saka Dāvids: “Pret Tevi vien es esmu grēkojis” [Ps.51:4]. Ja Dievs taisno, kurš gan mūs apsūdzēs? Kāda nozīme ir mūsu sirds un sirdsapziņas apsūdzībām? Visspēcīgākais mierinājums mums ir tas, ka mūs taisno pats Dievs – vienīgais, kura mums jābīstas. Dievs mūs aizstāv. Dieva sirds par mums rūpējas. Pats Dievs tik daudzos vārdos mūs pārliecina par Savas žēlastības drošību.

Atceries, ka Dievam šis nodoms ir bijis jau kopš mūžības. Kopš pasaules sākuma Viņš ir pasludinājis, ka Viņš pats vēlas mūs glābt no grēkiem. Un, kad laiks bija piepildīts, Viņš sūtīja Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai izpildītu visu, ko bauslība nespēja. Tādēļ Viņš taisno visus tos, kas tic Dēlam. Vai grēki vēl spēj mūs apsūdzēt Dieva priekšā? Ja spētu, tad Dievam būtu jāatsakās no Sava mūžīgā nodoma un visdārgākā nopelna.

Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka mūsu taisnošana ir Dieva paša brīvi dāvinātais nopelns. Kā saka apustulis: “Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu” [Ef.1:5]. Dievs Tas Kungs saka: “Es – Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ” [Jes.43:25]. Nav neviena cita, kas varētu taisnot un glābt grēcinieku no grēka un pasludināt viņu taisnu, kā vienīgi Dievs. Vienīgi Dievs taisno. Kāda gan nozīme visām citām apsūdzībām pret cilvēku, ja Dievs viņu taisno?

Apustulis šeit runā tai pašā mierinošajā un nelokāmajā tonī, kā Kristus to dara līdzībā par strādniekiem vīna dārzā, kur saimnieks saka: “Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Ja es gribu dot šim cilvēkam nepelnītu dāvanu, kāda tev daļa?” Tā arī apustulis grib sacīt: Dievam ir brīvība taisnot, ko Viņš vēlas. Un Viņš vēlas taisnot visus tos, kas “skūpsta Dēlu”. Viņš ietērpj tos dievišķā taisnībā un spriež, ka nekādi grēki tiem netiks pielīdzināti un tos nepazudinās. Viņš pasludina, ka visi grēki, kas tos joprojām nomāc, arvien tiks piedoti.

Vai Viņam nav tiesību darīt ar Savu mantu, kā Viņš vēlas? Vienīgi Viņš ir Kungs un cilvēces Soģis. Un, ja mēs nespējam pareizi saprast un novērtēt Dieva Dēla nopelnus vai Dieva taisnojošo žēlastību, tad pats Dievs to arvien spēj. Viņš to vienmēr vērtēs kā ļoti lielu un dārgu.

Ja nu mana sirds un sirdsapziņa nesaprot un nenovērtē, ko Dievs mums darījis Savā Dēlā, bet vienīgi jūt un skatās uz saviem grēkiem, tad tas neko nemaina Dieva priekšā. Un, ja tas neko nemaina Dieva priekšā, bet rada izmaiņas tikai manās sajūtās, manā neticīgajā sirdī un domās, tad visām apsūdzībām nav nekāda svara, jo tās gan spēj īsu brīdi sarūgtināt, bet ne pazudināt.

To visu apustulis māca, sacīdams: “Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno?” Ja pats Dievs uzskata mūsu taisnošanu par pilnīgu, tad mums nekas cits neatliek kā slavēt Viņa lielo žēlastības darbu kā svētīgu mierinājumu un drošību un sacīt: nu viss ir labi! Viss Viņa darbs ir pilnīgs! Pat ja mani grēki būtu tūkstoškārt vairāk un smagāki, tie nebūtu nekas pret to taisnošanu, ko devis varenais Dievs. Slavēts lai Viņa vārds!