Jēzus Kristus ir Patiesība

Patiesība ir Dieva būtības iezīme, tāpat kā Svētums, Taisnība un Mīlestība. Dieva patiesību atklāj Viņa vārds. Bez Dieva vārda mēs nekā nezinātu par šo Dieva būtības iezīmi, un mums nebūtu iespējams personīgi zināt, kas ir patiess.

Jēzus saka, ka vārds un Gars mūs vadīs “visā patiesībā” (Jņ.16:13). Vārds veic ļoti būtisku darbu, jo Viņš saka: “[Gars] nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs.” Tas liecina, ka Tēvam un Dēlam ir saistība ar vārda un Gara veikto darbu. Dēls to mums ir atklājis. Viņš ir parādījis mums Patiesību. Svētie Raksti runā par Kristu (Mesiju) no paša sākuma līdz beigām. Kristus ir “Alfa un Omega, sākums un gals” (Atkl.21:6). “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu”. Tādējādi “žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu” (Jņ.1:18, 17).

Tāpēc ir skaidrs, ka Jēzus Kristus ir vienīgais šajā pasaulē, kas var apgalvot, ka Viņš ir Patiesība. Viņš māca un parāda patiesību kā neviens cits. Turpmākajā tekstā tam būs liela nozīme. Ja mūsu mācību mēs nosaucam par kristīgu un to izplatām mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, tai jābūt pamatotai Jēzū Kristū un tajā, ko Viņš mums ir mācījis un devis. Tad mēs nevaram apiet to, kas par Viņu teikts Svētajos Rakstos. Viņš nav tīts mītu un noslēpumu plīvurā, Viņš arī neuzrunā mūs no kādas tālas un nezināmas pasaules. Gluži pretēji, Viņš ir dzīvs Dievs, kas runā caur Savu vārdu un Garu, tieši tagad un šeit.

Šo vārdu nozīmi var izklāstīt dažādi. Bez ticības Jēzum Kristum nevar būt ne runas par kristīgu dzīvi. Tālāk – ticība Kristum nevar rasties bez sadraudzības ar Kristu, kurā Viņš tiekas ar mums savā draudzē un tajā pieejamajos žēlastības līdzekļos. Par to Viņš mums ir devis skaidras norādes, sacīdams: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ.8:31-32).

Mums nepārtraukti vajadzīga pamācība un aizrādījumi, lai uzturētu mūs garīgi redzīgus un liktu mums cīnīties par savu ticību. Tas nav iespējams bez Patiesības vārda, t. i., Dieva vārda. Ja mēs ticam un esam vērīgi, tās nav patmīlīgas rūpes par mums pašiem vai mūsu mērķiem, kā daži saka. Abas rīcības ir dabiskas. Tikai caur ticību, personīgu redzīgumu un personīgu cīņu, lai uzturētu glābjošo ticību Jēzum Kristum, iespējams izveidot un saglabāt pareizas attiecības, kā arī sadarbību ar apkārtējiem cilvēkiem. Ceļā uz Dieva altāri – personīgām attiecībām ar Dievu – mēs nevaram aizmirst par mūsu attiecībām ar brāļiem un māsām. To vienkāršiem vārdiem māca Jēzus (Mt.5:23-26).