Sakramentu jēdziens un skaits

Mācība par Sakramentiem kopumā attiecas uz teoloģiski pamatotu atbildību par Sakramentu pareizu sniegšanu, to pareizu saņemšanu un lietošanu, kā arī nepareizas lietošanas noraidījumu.

Kas ir Sakraments, tas nav nosakāms pēc tā apzīmējuma vai formas, bet gan vienīgi ar Jēzus Kristus evaņģēliju. Iepretim sakramentālajām cilvēka vajadzībām viņa dzīves dažādo mainīgo gadījumu izveidē, pavadīšanā un pārvarēšanā – vajadzībām, kas zeļ un sakuplo visos laikos (dažādu jubileju vai aizsākumu rituāli utt.) – ar Dieva vārdu saistītā dogmatiskā atbildība šajā frontē vienmēr ir restriktīva, t.i., tāda, kas norobežo un atšķir.

Μυστήριον vai mistērija Jaunajā Derībā ir vispirms vērsta uz notikumiem ar Kristu (sal. īpaši Ef.1:9; 3:9; 6:19; Kol.1:26-27; 2:2; Mt.13:11-17 u.c.). Taču ar to netiek apzīmēts kāds noslēpums īpaši slēpta noslēpuma izpratnē, bet gan tieši tā noslēpuma atsegšana un atklāsme, kas līdz šim ir bijis apslēpts (CA 13).

Zināma skaita noteiktu Sakramentu nosacīšana – tiklab ar Viduslaiku skaitu septiņi, kā arī divos vai trijos reformācijas sakramentos – tiek pamatota Rakstos. Tāds pamatojums reformātiskajam lēmumam šajā punktā ir Kristus iestādījums ar vārdu (apsolījums un pavēle) un zīmi. Pie tam ir spēkā tas, ka Sakramentu nozīmi un darbību nenosaka līdzekļu uzskatāmība, bet gan Kunga vārds (“necessitas / solemnitas sacramenti” – “non necessitate medii, sed necessitate praecepti”) ApolCA 13. VG 203 s.).

Tas, ka pēc Rakstiem atsevišķos Sakramentus skaidri norobežo vārds un zīme, apliecina, ka Kristus kā atklāta Dieva mistērija pats ir Tas, kas Dieva vārdā runā un darbojas, tā kā Viņā nevien ir piepildīts, bet arī ticībā darbojas un tiek sniegts tas, ko Viņš ir darījis mūsu labā.