Palūkosimies grēkam zem kapuces

Kādēļ lielākā daļa cilvēku neatzīst, ka viņi nav patīkami Dievam? ..Varbūt tas ir tādēļ, ka viņi tā īsti nemaz nepazīst nedz Dieva, nedz grēka, nedz paši savējo dabu?

Kāpēc tik daudzi cilvēki principiāli neatzīst realitāti un noraida patiesības atziņas, aizstājot tās ar nereālām, izdomātām, bet visu-pieņemtām patiesībām?… Varbūt tādēļ, ka viņi nemaz nesaprot, ko īsti nozīmē atsacīt grēkam?

Iemesli var būt dažādi. Piemēram nevēlēšanās atšķirties no “savējajiem”. Paradoksāli, bet bieži vien tieši vēlme būt labākam kā esi, ir pats lielākais šķērslis kļūšanai labākam.

Vainas atziņa gan var būt visnotaļ noderīga lieta, taču tikai pie nosacījuma ka pastāv grēku piedošana. Tur kur valda atziņa, ka katram pārkāpumam sekos soda sankcijas, tādā vidē vairojas vai nu izmisums vai liekulība.

Ja cilvēks ārēji ir gluži bez vainas, bet iekšēji jūtas vainīgs par kaut ko; ja cenšas šo to noslēpt citiem (vai vēl jo ļaunāk – pat no sevis) – tāds viegli kļūst par sātana upuri un pieņem savu lomu viņa farsā, ko nu pārdēvē par realitāti, par īstenību, par reālo situāciju uz zemes.

Tāda jušanās vainīgam no iekšpuses, bet izskatīšanās pārliecinoši no ārpuses, rada milzīgu problēmu dvēselei. Tā tiek rauta gabalos Visa iekšējā būtība tiek rauta tieši tik daudz gabalos cik daudz lomas un cik uzvedumos jums ir jāspēlē. Vai ne tā? Vai šis nav īstais izskaidrojums iekšējajai disharmonijai, cēlonis stresam, psihiski-garīgo slimību simptomiem, psiholoģiskām novirzēm, kā arī fizisko slimību aizmetņiem un uzliesmojumiem?

Kā atšķirt realitāti no šķietamās realitātes? Mūsdienās to vajadzētu vieglāk ļauties izskaidrot, kā sen-laikos, kad vēl nepazinām datorspēļu virtuālo realitāti. Līdzīga robežšķirtne ir arī starp patieso realitāti un ilūziju pasaulēm, kurās civilizācijas mēdz ietīties. [Par spēju/ nespēju paradigmām pakļauties un par civilizāciju cīņām esmu runājis plašāk un jau iepriekš].

Milzums laicīgo cilvēku dzīvo tā, it kā debesu un zemes Radītāja nebūtu. Taču tā vēl būtu vien puse bēdas. Liels vairums dzīvo nepazīdami arī šīs pasaules dievu, jebšu veco velnu, sātanu un šā čūskas dabu.

Skaidras, pirmo cilvēku bēdīgās izvēles varianta sekas saskatāmas līdz pat mūsu laikiem pie pasaulīgās cilvēces daļas, kuri kā Ādama bērni nes sev līdzi mantotu vainīguma apziņu, un gluži tā pat kā Ādams top atšķirti no Dieva, jo paši grib paslēpties no Dieva, bailēs par savu padarīto.

Gluži kā Ādams un Ieva, kam bija pilnīgs kontakts un šķīstas attiecības ar savu Radītāju līdz brīdim, kad tie izmantoja savas brīvās izvēles iespējas (ticēt vai neticēt jautājumā), lai paklausītu ne Dievam, bet savai iekārei un pirmā scenārija autoram, kurš savā viltus spēlē jau tad izmantoja savu gājienu – es varu to ko Dievs nevar – es varu melot!, Tā sātans parādīja savu divkosīgo dabu, vispirms liekot noprast: “Dievs jūs tikai muļķo, viņš melo, ka jūs mirsiet”, bet pēc tam izsmejot: “Nu gan esat sastrādājuši… To nu gan jums nepiedos. Dievs taču teica …nedarīt to!”

Ādams un Ieva slēpās mežā, piesedzās ar koka lapu apģērbu,bet mēs vairs neslēpjamies mežā – mēs dzīvojam pašu celtās pilsētās, mēs vairs neslēpjamies aiz drēbēm,- mēs tās vienkārši valkājam….Vien no bailēm esam paslēpušies savas izdomātās realitātes ikdienas aizņemtībā, lai nebūtu jādomā par savu nopelnīto algu – nāvi.

Scenārija autoram (sātanam) ir talants un iespējas variēt ar dzīves scēnu turpinājumiem gandrīz vai bezgalīgi. Viss, kas tiek prasīts – vien izlikties, ka nekas slikts jau nav noticis; Reizēm kaut ko noklusēt, citreiz kaut kam piebalsot – uzmest grēka kapuci, lai kaunā nodurtās acis apslēptu, un sirdsapziņas balsi sevī apklusinātu. Dzīves ērtība par dvēseles cenu – tāda ir sūrā realitāte.

Vieglāki ir – būt gļēvulim, pieņemot citu tādu pašu mietpilsoņu iemīto taciņu, sekojot kā aklam, tādiem pašiem akliem ceļa rādītājiem. Vēlme pēc miera – ”ka tikai neizsaukt uguni uz sevi”, aizstāvot Patiesību. [Kā gam mēs bez ticības to būtu varējuši zināt, ka Patiesība pastāv pati par sevi nemainīga un tai mūsu aizstāvība nav nepieciešama?]. Pasaulē dzīvot ir vienkāršāk it kā noskatoties uz visu no malas. Pavērot kā cits skrien ar pieri mūrī, cenšoties panākt to ,,lai viss būtu tā, kā tam būtu bijis jābūt ideālajā variantā”. Jo vienkāršāk taču ir būt par šo mūri pret kuru “jauniņie” atsit savu entuziasmu (turklāt – tas taču ir tik smieklīgi un palīdz aizmirst savus punus).

Šāda “vecā labā ceļa” iešanas tendence ir labi izkopts un iestrādāts sātana darbības lauciņš. Šeit sistēma darbojas gluži vienkārši: katram jaunajam dalībniekam tiek piedāvāta “jauniņā” loma, kuru visiem prieks pamācīt un ievadīt “mūsu pierastajā kārtībā”, kur ir savdabīga hierarhijas sistēma ar ieņemamo “amatu”, atbilstošu tam, cik dziļi tu esi šajā teijātrī iekšā. Parasti, jušanās vainīgam liek pamatīgus šķēršļus izmantot savas “situācijas koriģētāja” iespējas. Savukārt, izrādīšanās taisnam un pareizam rada dubultos standartus un dod tiesības tirdīt citus. Katram viņa statuss uzliek konkrētus pienākumus vai dod sava veida priekšrocības, un prasa “tikai to”, lai tu paturi savas domas pie sevis un“godam” nospēlē savu lomu pēc scenārija. Lai Tu runā “pareizi” un tikai to, ko citi vislabprātāk dotajā mirklī gribētu uzklausīt. [Tēmas dažādas, bet mērķis viens – pievērst visas tavas domas zemes lietām].

Atbrīvoties no tā ir iespējams, lai arī ne pašu spēkiem. Jautājums ir vien mēs to vēlamies? Un ja tā, tad jālūko pēc tā vienīgā palīga – Jēzus, kuru līdz šim nebijām vērā ņēmuši. Tumsā mēs stāvam un neziņā mūžības priekšā un bailēs ka būs jāmirst un kā akli taustoties – varbūt ka reliģija varētu palīdzēt, vai filosofija, vai varbūt labie darbi izglābs?”. Cilvēce izmēģinājusi visu ko, bet visas lietas tāpat noved pie grēka, bet pēc tam pie sevis šaustīšanas ar sātana pātagu:” “Nu gan mēs esam sastrādājuši…

Atbrīvoties no tā ir iespējams, bet ne jau tādā veidā, kā sātans to piedāvā: ”tipa vienkārši aizmirsti par to”, spēlējot savu lomu dzīvē, sameklējot aizraušanos, iejūdzoties reliģijās, darbā vai nodzerot savu sajēgu, bet vienkārši pieņemot Debesu Tēva piedošanu:”Es Tev saku, visi tavi grēki piedoti”. Nemoki, mans bērns, pats sevi! Pieņem Dieva dāvanu! Kristus to ir nopelnījis tavas nezināšanas laikos.

Atsacīt grēkam? – paradoksāli, taču tas iet roku roku rokā ar sava grēcīguma atzīšanu!

Tikai viena lieta var izsist visu lugu no sliedēm: – ja “aktieris” jeb”šī dzīvā lelle” pēkšņi sāk improvizēt. Tā vietā, lai izmantotu savas “brīvās izvēles” iespējas, viņš visu savu prātu, saprašanu un paļaušanos pavēl Dievam… (un nevis tam, ko saucam par šīs pasaules dieviem, bet visa Radītājam…) Taču arī tad pazudinātājam ir vēl vismaz divi varianti – vai nu situācija jāsalabo vai arī jātiek no šāda cilvēka vaļā.

Ja mēs spēlējam, Scenārija autora (sātana) iestudētās lomas, mēs pazaudējam savu pašapziņu un mums ir jāmirst negaidot un ar domu: “kāpēc tieši Es?” Tāds ir pasaulīgo cilvēku (Ādama bērnu) mantojums no paaudzes uz paaudzi, jo tā arī savus bērnus iemācām nedomāt par nāvi, ja tā šausmina mūs. Mēs neesam gatavi mirt.

Ja mēs atsakāmies spēlēt Scenārija autora (sātana) iestudētās lomas, mēs tiekam izstumti no spēles, mēs kļūstam par īpatņiem pasaules acīs – mums varbūt jāmirst nolinčotiem, bet būsim droši, jo Dievs mūs izvedīs pat nāvei cauri. Dievs pats caur savu svēto Garu gādās, ka esam tam gatavi, kad pienāks mūsu laiks. Paturēsim skaidru apziņu, ka ne piespiedu kārtā mēs sekojam patiesībai un Jēzum. Tikai tā – atsakoties no savas paštaisnības, mēs nepazaudējam sevi un mūžībā ieiesim caur patiesi vienīgajiem vārtiem pie Tēva – caur Dēlu.

Ja, mēs dzīvojam, ejot pretrunā pat ar sevām egoistiskajām interesēm taisnības dēļ; ejot droši redzamā nāvē par taisnību, mēs mirstam grēkam – un (šeit nu beidzas sātana darbības lauka robežas) – pat ja mēs mirstam pēc miesas, mēs esam kļuvuši nemirstīgi mūžībā. Dievs mūs tik ļoti mīl, tā saudzē mūsu pašapziņu, ka dod mums brīvas izvēles iespēju pašiem turēt savas dzīves vadības grožus, bet Dievs kā mūsu mīlošais Debesu tēvs vienmēr ir gatavs pārņemt vadību Savā rokā, ja tik vien paceļam savas rokas lūgšanā un paļāvībā uz Viņu.