Dieva žēlastības izredzēšana pie cilvēkiem

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu..” (Jņ.3:16). Viņš kļuva par Cilvēka Dēlu, lai glābtu pazudušo.

“..kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību” (Rom.5:18). Un, “kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti, ..un, tāpat kā esam nesuši zemes cilvēka tēlu, tā arī nesīsim Tā tēlu, kas no debesīm” (1.Kor.15:22, 49).

Tāda ir Dieva brīvā žēlastības izredzēšana, kas notikusi pēc Viņa gribas labvēlības. Grēkākrišanā pār mums nākusī postaža bija ļoti nelaimīgs notikums Dieva vaiga priekšā, taču tas ļāva Viņam pierādīt Savu žēlsirdību pret Savu atkritušo cilvēci. Tomēr Dievs nerīkojās nepieciešamības spiests. Arī grēkā kritušie eņģeļi., piemēram, bija nonākuši tādā pašā nelaimē, bet “Viņš jau nepieņem eņģeļus, bet gan Ābrahāma dzimumu” (Ebr.2:16). Tāda bija Viņa žēlastības izredzēšana pie cilvēkiem.

Dievs nebija spiests, kā cilvēki mēdz akli iedomāties, mūs glābt, kad bijām sātana pievilti. Pirmajiem cilvēkiem bija pietiekami daudz gaismas un spēka, lai pretotos kārdinātājam. zināja Tā Kunga spriedumu: “Tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi,” un tikpat labi viņi varēja tam paklausīt un nepārkāpt Tēva bausli. Nē, šeit nav cita iemesla mūsu žēlastības izredzētībai kā Dieva paša brīvā un neatkarīgā mīlestība — kā Kristus saka: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis..”

Lai kā mēs meklētu, citu iemeslu mēs neatradīsim: Viņš mīlēja tāpēc, ka mīlēja. Tālāk par to mēs netiekam, kā 2. Mozus grāmatā (33:19) saka pats Kungs: “Jo Es esmu žēlīgs, kam esmu žēlīgs, un, par ko Es apžēlojos, par to Es apžēlojos.” Līdzīgi runā arī apustulis Vēstulē efeziešiem: “Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis.. pēc Savas gribas labā nodoma..” Neviens Viņu nelūdza, un neviens to nebija pelnījis, bet tas bija tikai un vienīgi Viņa gribas labais prāts. Un Viņa prāts ir īsta dievišķu dārgumu krātuve!