Kad mēs piedzīvosim Svētā Gara pārmācību

Daži no grēka atmodināti ļaudis jūt, ka viņu atgriešanās aizvien ir ļoti nepilnīga, ka viņi nav tik moži un rosīgi, kā vēlētos būt, ka viņiem nav īstās bardzības pret grēku, tiem nav īstās nopietnības un krietnuma, tie nespēj pareizi lūgt un cīnīties, tie nav guvuši uzvaru pār grēku, kā tiem pienāktos. Viņi labprāt ticētu Kristum, bet viņu samaitātība to nepieļauj.

Kas viņiem kaiš? Tas ir tiesa, ka viņi ir pilni ar visādām vainām. Taču viņu galvenā vaina ir tā, ka tie nesaprot Dieva taisnību, bet tiecas paši pēc savas taisnības. Viss viņiem vērstos par labu, ja vien tie kā pilnīgi pazuduši mestos sava Glābēja rokās. Ak, mosties jel, cilvēk! Klausies, ko Kristus šeit saka: “Taisnību — jo Es aizeimu pie Tēva.”

Ir vēl arī citi ļaudis, kas jau gandrīz ir pazuduši, pavisam miruši, pārdroši, liekulīgi un apcietināti, jā, viņi ir velnišķi paši savās acīs. Viņi ir ilgi meklējuši, lai nonāktu pie nopietnas dievbijības, tomēr bez sekmēm, jo viņi ir ka pārdoti samaitātībai un pazušanai un nodoti prāta aplamībā.

Visa šī biedējošā nelaime rodas tikai un vienīgi no dziļās, nebeidzamas tieksmes glābt pašam sevi, būt taisnam un pašam savā personā. nākt Dieva priekšā un savā vārdā gūt glābšanu, nevis kā pazudušam grēciniekam saņemt glābšanu Jēzus Kristus vārdā. Pret tādiem nostājas pats Kungs un majestātiskā balsī sauc: “Taisnību — jo Es aizeimu pie Tēva.”

Ir arī tādi kristieši, kas visumā ir ticīgi un saprātīgi, taču ņem piedauzību paši pie savas dzīves, uzvedības un kādiem īpašiem grēkiem, kas pārāk spēcīgi un tirāniski tiem pieķērušies, tādēļ viņi nekad nejūtas patiesi droši un priecīgi Kristū, bet laipo apkārt slēptā sevis nosodījumā, būdami diezgan nelaimīgi.

Arī tādiem ir jāmostas un jāsaprot, ka viņi no jauna uz saviem pleciem ir sākuši uzņemties verdzības jūgu, no jauna sākuši meklēt savu taisnību un vēlas tapt taisni un svētīgi paši savā vārdā. Uz viņiem Jēzus raugās ar laipnu un norūpējušos vaigu un saka: “Es par tevi esmu svētījies nāvē; ar Savām asinīm Es esmu gājis pie Tēva. Vai tad tai nevajadzētu būtu tavai taisnībai?” Tā pats Jēzus sniedz tev spēku un stiprinājumu.

Tādā veidā Svētajam Garam ir nemitīgi mūs jātiesā un jāpārliecina. Vispirms grēka un neticības dēļ Viņam jāved mūs zem Bauslības sprieduma, postā un nelaimē, un, kad mēs paši gribēsim sevi glābt un meklēsim taisnību pēc sava prāta, tad mēs piedzīvosim Svētā Gara pārmācību. Tad Svētajam Garam ir jātiesā mūs ar Savu taisnību, jāizskaidro un jāmāca mums lielais noslēpums, ka taisnība ir atrodama, tikai pateicoties Kristus iešanai pie Tēva. Tāda ir dievišķā žēlastības kārtība.

Kas šādi top Svētā Gara pārliecināts un visu savu taisnību gūst Kristū, tas patiesi ir kristietis. Būdams kristietis, tas ticībā ir taisns un svētīgs Kristū, un tad piepildās vārdi: “..es ticēju, tāpēc es runāju” (2 Kor.4:13). Es vairs nevaru ciest klusu, bet man jāsāk apliecināt šo ticību un līdz ar Svēto Garu jārunā par grēku un taisnību.

Tad uguns ir iedegusies un visa pasaule, visi Rakstu mācītāji, augstie priesteri un bauslinieki saņem novērtējumu, un šis spriedums izraisa lielus uztraukumus un neapmierinātību.