Kur ir apustuļu mācība šodien?

Pretenzija, ka tā baznīca, kurai es piederu, ir identiska ar apustuļu baznīcu, ir ticības lieta. Atbilde saistās ar to, vai es savas baznīcas mācību uzskatu par apustulisku.

Luteriskās baznīcas pretenzija būt par apustulisku baznīcu sakrīt ar pretenziju saglabāt Jaunās Derības mācību. Tas katrā ziņā mums, luterāņiem, ir izšķirošais jautājums: kur ir apustuļu mācība šodien?

Dabiski, ka katra baznīca apgalvo, mācības apustuliskumu nozīmē, ka ir apustuliska. To ir ārkārtīgi svarīgi atzīmēt, kādās grūtībās attīstoties, galvenokārt kopš reformācijas, ir nonākusi Romas baznīca. Kad Luters sāka savu darbu, viņš vēl varēja Romas baznīcas ietvaros atsaukties uz vienīgi Rakstiem. Jo blakus pastāvošā, kaut arī ļoti izplatītā un, kā to parāda Austrumu baznīca, ļoti senā tradīcijas mācība kā Rakstu papildinājums vēl nebija dogmatizēta.

Pirmo reizi tradīciju blakus Rakstiem kā līdztiesīgu otru atklāsmes avotu nolika Tridenta koncils. Bet tur, kur ticības pamatā vairs nav Svētie Raksti un netiek ievēroti Šmalkaldes rakstu norādījumi, baznīcā ienāk entuziasms, kas iziet ārpus Jaunās Derības mācības, izjauc to un atmet baznīcas apustuliskumu.

Tā ir viena no dziļākajām Lutera atziņām, kuru viņš izsaka arī Šmalkaldes rakstos, ka ārējā vārda, Rakstu vārda un Rakstiem atbilstoša sprediķa neievērošana noved pie entuziasma, pie laicīgā cilvēka pēc grēkākrišanas reliģijas, kas Dieva vietā noliek pašu cilvēku.

Luters redz, ka tā ir liela ķecerība, kura piemīt kopīgi entuziastiem, pāvestam un Muhamedam – trim lielajiem antikrista tēliem, kurus viņš pazīst, kā viņi visi trīs atsaucas uz bieži pārprastajiem Tā Kunga vārdiem no Jāņa evaņģēlija (16:12): “Vēl daudz kas man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet kad nāks viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā.” To labprāt klausās Romas pāvests, Kenterberijas arhibīskaps, kvēkeri, liberāļi un visi ķeceri.

Bet noteikumu, pēc kura mēs pazīstam, vai tas patiešām ir bijis Svētais Gars, kuru esam dzirdējuši, vai tikai cilvēka gars, vai vēl kas ļaunāks, proti, ka Svētais Gars ņems “manējo” un “mani apskaidros”, tātad arvien dziļāk skaidros Evaņģēliju un slavinās Jēzu, to cilvēka gars tik labprāt aizmirst.