Kā gan kaut kas, kas tika radīts labs, varēja kļūt slikts?

Cilvēka sākotnējo stāvokli var izskaidrot šādi: cilvēku radīja Dievs, viņš tika radīts labs, pēc Dieva tēla, pēc Viņa līdzības (1. Moz. 1:26). Šie vārdi nozīmē to, ka cilvēks bija pilnīgā saskaņā ar Dieva gribu, tādējādi sekojot Dieva ceļiem un baušļiem. Un tad kaut kas notika.

Kas īsti? Mūsu pirmie vecāki nebija mierā ar sākotnējām zināšanām, kas viņiem bija pieejamas radībā un sirdsapziņā. Viņi gribēja aizvietot labo, kas viņiem bija parādīts, ar kaut ko viņu pašu gribas noteiktu un veidotu (1. Moz. 3:5). Tā viņi kļuva par “stūrgalvīgu tautu, kas seko pati savām domām pa nelabu ceļu” (Jes. 65:2).

Šeit rodas jautājums: no kurienes radies ļaunais? Daži cilvēki, patiesībā ļoti daudzi dažādu reliģiju un filozofijas novirzienu pārstāvji, izvairās no ieskata, ka Dievam ir kāda saistība ar ļaunuma izcelsmi. Drošības labad viņi apgalvo: jau no paša sākuma, kopš mūžības eksistē ļauna vara. Šādu mācību sauc par duālismu, kas nozīmē: ir divi dievi – viens labs un viens ļauns. Tas nepavisam nesaskan ar kristīgo mācību. No otras puses, mums jāatzīst, ka kristietībā pastāv duālistiskas iezīmes. Tikai Dievs ir Dievs, Viņš ir mūžīgs Dievs un Radītājs. Turpretim ļaunais spēks nav mūžīgs. Būtni, kas ir ļaunā pamatā, arī radīja Dievs, bet, atstājot Dievu Radītāju, tā bija laba. Uzreiz pēc radīšanas tā bija apveltīta ar izcilām spējām, milzīgu spēku un plašām zināšanām. Tikai pēc radīšanas šī būtne kļuva par ļaunu spēku.

Varbūt tas izklausās neticami – vismaz tam ir grūti noticēt -, bet zināmas pārdomas un pieredze var mums palīdzēt izprast šo jautājumu. Nepareizais, ļaunais kaut kā tomēr nāca pasaulē, vai nu kāds to radīja, vai arī tas piedzima pats. Pats tā sākums varēja arī būt ļoti labs. To var novērot pie zagļiem, nodevējiem, diktatoriem un tirāniem. Daudzi no viņiem piedzimst ar izciliem, pozitīviem talantiem. Lai varētu šos talantus pielietot, viņi ir apveltīti arī ar lielu personīgu brīvību, jo labu darbu veikšanai vienmēr vajadzīga brīvība. Kaut ko darīt piespiedu kārtā nav labi, un tas arī nenes nekādu labumu. Taču brīvību var izmantot arī nepareizi. Te mums ir noteikti pierādījumi: ne mazums vadoņu, filozofu, valstvīru, utt. sāk savu karjeru lieliski, taču vienu brīdi pamet labo, pieķerdamies ļaunumam un kļūdami pat par ļoti sliktiem cilvēkiem. Dažkārt pat iespējams norādīt noteiktu dienu un vietu, kur viņi “noiet no ceļa”. Kaut kas viņos “sabojājas”, notiek personīgā “grēkā krišana”.

Kristietībā mācība par ļaunā pirmsākumiem ir šāda: labs Dieva eņģelis novērsās no Viņa un kļuva ļauns. Kopš tā laika viņš ir kļuvis par liekēdi Dieva radībā: viņš zog radītajā pasaulē un no Dieva tautas, sabojādams, ko vien spēj. Viņa ļaunie darbi nemitīgi turpinās. “Nav arī brīnums; jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli. Tad arī nav nekas sevišķs, ka viņa kalpi izliekas par taisnības kalpiem.” (2. Kor. 11:14-15)

Daudzas reliģijas, tāpat arī dažādi filozofijas novirzieni ir mēģinājuši īpašā, atšķirīgā veidā risināt jautājumu par ļaunuma izcelsmi. Dažas šīs mācības pat noliedz, ka vispār pastāv kaut kas tāds, ko varētu saukt par “ļaunu”. Dažas atkal apgalvo, ka tam, ko mēs saucam par “ļaunu”, piemīt tikai daži trūkumi, mazliet trūkst labestības – būtībā tas ir labs, bet tikai nedaudz mazākā mērā. Vēl citas piedēvē ļaunumu cilvēka fiziskajai daļai, t. i., ķermenim, tā vajadzībām un iekārēm utt., kamēr cilvēka dziļāko daļu – prātu un dvēseli – tās uzskata par brīvu, tīru un nevainīgu. Šādā gadījumā pūliņiem “kļūt labam” jāietver sevī dvēseles cīņa pret miesu, tās vājībām, vajadzībām un prasībām. Jāpiezīmē, ka šādā gadījumā dvēsele ir tīra un nevainīga, savukārt miesa – nešķīsta un vainīga. Jau diezgan agri šis ieskats un mācība atrada vietu arī kristīgajā baznīcā. Pazīstamākās sektas, kurās šī mācība valdīja, bija gnostiķi un manihejieši. Tā ielaužas baznīcā arī mūsdienās, vēl joprojām nodarot lielu ļaunumu.

Visās patiesajās – Jaunajai Derībai atbilstošajās – kristīgajās mācībās vienmēr noteikts, ka cilvēks ir vienība, viena vesela personīga būtne, kas visa – kā miesa, tā dvēsele – pieejama labiem un ļauniem spēkiem. Šo personas veselumu var uzskatīt par sastāvošu no divām vai trijām sadarbībā esošām daļām, sauktām vai nu par “miesu un dvēseli”, vai par “garu, dvēseli un miesu” (1. Tes. 5:23). Ja pieturamies pie iedalījuma divās daļās, tad “dvēsele” ietver sevī gan prāta, gan gara sfēru. Ja iedalām trīs daļās, tad ierastā vārda “dvēsele” vietā tiks minēts “gars”, bet “dvēsele” – attiecināta uz prāta sfēru.

Tomēr dažkārt, domājot par cilvēka prātu un garīgo pasauli, izmanto pavisam citu jēdzienu – “cilvēka sirds”. To var viegli izskaidrot. Fiziskajai sirdij ir tik liela nozīme cilvēka dzīvē, ka šo vārdu mēs lietojam arī tad, ja runājam par tādām dzīves izpausmēm kā “mīlestība”, “ticība”, “uzticība”, “laime”, utt. Dažās valodās, piemēram, afrikāņu, pat nav vārda, ko varētu burtiski tulkot “sirdsapziņa”. Tā vietā ļaudis saka “sirds”, “sirds domas”.