Svētie Raksti apgaismo sirdis

Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis. (Ps.19:8-9)

Svētīgs, kas klausās Dieva vārdu, un kam tas iet caur sirdi. No Dieva vārda klausīšanās nāk ticība un Raksti spēj mūs padarīt tik gudrus, ka iegūstam pestīšanu ticībā (2.Tim.3). Pasludinātais vārds kalpo tavas vainas pierādīšanai, brīdināšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, ka to ar pacietību saņēmis iegūsti mācību, mierinājumu un līdz ar visiem ticīgajiem topi padarīts svētlaimīgs (Rom.1).

Priekš, kam man to? Vai svētlaimību nevaram iemantot kādā citā veidā (piemēram – pierijoties, piedzeroties, neliedzot miesai neko, ko tā iekāro)? Jēzus Kristus kalps un apustulis, tiem, kas mūsu Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus taisnībā dabūjuši to pašu dārgo ticību kā mēs: “Žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā!” (2.Pēt.1:1-2)

Uz ko mūs aicina patiesā, senā Rakstu izpratne? Taču ne jau uz labklājīgu un veselīgu dzīvošanu šajā pasaulē (no kā mēs, protams, paši labprātīgi neatteiktos), bet uz sekošanu Patiesībai ceļā uz mūžību! Kristus ir Rakstu centrālā tēma un Svētais Gars caur Rakstiem apgaismo ticīgo sirdis.

Dievs pats sevi skaidri un gaiši izskaidro sevi caur Rakstiem (Jēzus ir mācītājs un mācība reizē).
Viss, kas ir nepieciešams dzīvībai un dievbijībai, ir ačgārni pretējs tam postam, kas kārību dēļ ir pasaulē. Mums jau ir dāvāts viss, lai mēs sava aicinātāja godībā un spēkā parādītu savu ticību, bet ticībā tikumu, tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, un brālībā mīlestību.

Raksti ir kā svece, kas spīd tumšā vietā un apgaismo sirdis (Ps.19; 2.Pēt.1). Raksti izskaidro paši sevi (neskaidrākās vietas tiek paskaidrotas ar skaidrajām un daudzviet atkārtotajām). Rakstu kopsavilkums ir atrodams Katehismā [un ja tu nāc šajā Luteriskajā izpratnē, tad tev netrūks arī skaidrojuma visai Bībelei].

Netici, debesu labumu solītājiem (nebūs nekādas paradīzes zemes virsū). Pār visām lietām ievēro, ka neviens Rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams. Pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.

Kamēr tava acs ir tumša, tev ir visa pasaule un arī Raksti ir tumša bilde. Ja Bībele nav nekas vairāk kā žīdu izgudrotās pasakas, tad pat Dieva balss no augsti cēlās godības: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man ir labs prāts” tev izklausītos kā pērkona bubināšana debess jumā. Bet gluži citādi izskatās tava tumsa, kad tajā caur vienkāršu Rakstu sludināšanu ienāk Jēzus Kristus spēks un spožums.