:: e – BAZNICA ::

Neticīgās sirds grēki

“Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas.” [Rom.1:24]

Te mēs redzam, ko Dievs dara ar tiem, kas neseko Viņa dāvātajai gaismai. Viņš tos nodod izvirtībai viņu pašu sirds kārībās, un caur šīm kārībām viņi iekrīt izvirtības dziļumos, kas kļūst tiem par pelnītu algu. “Ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina” [Jēk.1:13]. Bet ļaunuma spēks cilvēkā ir tik liels, ka, ja vien Dievs cilvēku pamet, tas tūlīt krīt visādos grēkos un kaunā.

Cilvēka daba grēkākrišanā tika piepildīta ar vecās čūskas indi, grēku un visu ļaunu. Šī inde visu laiku darbojas un izpaužas sirds domās, iekārēs un vēlmēs kā mutuļojošs avots vai krāce. Dievs Tas Kungs jau drīz sūdzējās, ka “cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu” [1.Moz.6:5]. Par to arī Kristus saka: “No sirds nāk ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi” [Mt.15:19].

Ja Dievs neatturētu šos grēku plūdus ar Savu visvarenību un daudziem dabiskiem šķēršļiem, neviena sabiedrība nebūtu spējīga pastāvēt. Visa cilvēce aizietu postā visaptverošā ļaunuma dēļ, ar ko cilvēki iznīcinātu sevi un cits citu. Un, kur netiek saņemti un nedarbojas žēlastības spēki, tur Dievs Savā tēvišķajā gādībā ir licis dabiskus šķēršļus, kas kavē iznīcinošo ļaunumu, kā, piemēram, veselo saprātu, bailes no kauna un nelaimes, rūpes par savu labumu, pašcieņu utt. Turklāt pats Dievs arvien valda un attur ļaunuma uzplūdus.

Bet, kad Dievs soda cilvēkus par viņu nevērību un dumpību pret Viņa mīlestību, nojauc visus šķēršļus grēka izpausmēm un pamet to viņa paša un ļaunā ienaidnieka ziņā, tad ļaunuma spēki pārsniedz visas robežas un var pieredzēt šausmīgus ļaunuma plūdus, par kādiem runā apustulis Vēstulē romiešiem 1. nodaļā, kas notiek ne tikai pie pagāniem, bet bieži arī kristietības ietvaros.

Šie biedinošie piemēri ir redzami arī tad, kad tādi cilvēki, kas kopumā uzskatāmi par gudriem un prātīgiem, pēkšņi krīt briesmīgā grēkā vai muļķībā, tā ka viens kļūst par zagli vai krāpnieku, otrs par slepkavu, trešais krīt pretīgās un destruktīvās kārībās, ceturtais izdara pašnāvību utt.

Tā kā iepriekš šos cilvēkus, kas piedzīvoja šādu nožēlojamu galu, uzskatīja par gudriem un krietniem, tad tagad pasaule stāv un brīnās, un nevar saprast, kā tas iespējams. Labs un gudrs cilvēks taču nedarītu neko tamlīdzīgu! Un tomēr viņš to ir darījis.

Kā tas noticis? Nekā citādi, kā saskaņā ar apustuļa vārdiem 21.pantā: “Zinādami Dievu, viņi To nav turējuši godā kā Dievu.” Viņi ir dzirdējuši Dieva balsi, bet nav gribējuši tai paklausīt. Viņi “savā netaisnībā apslāpē patiesību” [Rom.1:18]; tie sauc sevi par gudriem [Rom.1:22], bet negrib ticēt, ko Dievs viņiem saka, tādēļ Dievs tos nodevis izvirtībai viņu sirds kārībās un tie kļuvuši par neprāšiem.

Ikvienam laikus jāpārdomā šo Kristus apustuļa mācību! Daudzi jauni vīrieši un sievietes jau agri no apgaismotiem un labiem vecākiem un skolotājiem ir dzirdējuši laipnā Dieva prātu mūsu laicīgajai un mūžīgajai labklājībai. Viņi dzird un saprot, ka Dievs ir visvarens un ka nav prātīgi Viņam pretoties. Tie dzird un saprot visvarenā Dieva nopietno gribu un pavēli, ka visiem pie Viņa jāatgriežas, jābīstas, jāmīl un jāseko Viņam visu savu dzīvi.

Taču viņi nevēlas pilnībā paklausīt Dieva prātam, bet gan seko savām vēlmēm un pasaulei. Un tomēr viņi arvien cenšas būt piesardzīgi, lai nekļūtu pārlieku rupji un neaptēsti un nekristu pārāk dziļi grēka dubļos. Tie uzskata, ka viņiem pašiem ir vara noteikt mēru. Tie nevēlas pilnībā piederēt Tam Kungam, būt un dzīvot Kristum Viņa valstībā, taču tie cenšas būt arī piesardzīgi, lai nekristu grēkos pārāk dziļi. Tomēr tas viņiem neizdosies.

Tieši tādus cilvēkus Tas Kungs mēdz nodot viņu sirds kārībās izvirtībai vai briesmīgai netaisnībai, vai citam smagam neprātam. Dievs neļauj Sevi apsmiet [Gal.6:7]. Ja nevēlies dzirdēt Viņa vārdus un pilnībā atgriezties, tev nepalīdzēs nekāda gudrība vai piesardzība. Tu agri vai vēlu grimsi bezdibenī. Vai nu pašreizējā laikā vai mūžībā tu rūgti pieredzēsi, ka tā bijusi tava šausmīgākā muļķība, ka nepaklausīji Tam Kungam un noraidīji Viņa prātu un nodomu.