Iezīmes, kuras ir raksturīgas gan bauslībai, gan Evaņģēlijam

Ja mēs salīdzinām vienu mācību ar otru, mēs atklājam, ka tām ir vairāki kopīgi, nozīmīgi elementi.

Pirmkārt, gan bauslība, gan Evaņģēlijs ir Dieva iedvesmots Vārds. Tas ir ārkārtīgi būtiski. Lai arī bauslības un Evaņģēlija funkcijas ir pilnīgi atšķirīgas, tie tomēr abi ir pieskaitāmi pie Dieva iedvesmotā Vārdā (Mt.22:37-40; Rom.3:21). Otrkārt, abas mācības, gan bauslība, gan Evaņģēlijs, attiecas uz visiem cilvēkiem, tādēļ tās allaž, līdz pat pasaules galam, ir jāmāca kopā. Tā māca arī Konkordijas formula:

“Jau kopš pasaules sākuma šīs divas mācības [..] ir viena līdzās otrai tikušas sludinātas Dieva Baznīcā, ievērojot atšķirības starp tām. [..] Mēs uzskatam, ka abas šīs mācības [..] ir mūžīgi mūžos, līdz pat pasaules galam jāsludina Baznīcā.”

Patiesība, ka “bauslība un Evaņģēlijs ir allaž jāmāca Baznīcā,” ir jāaizstāv no antinomiānisma, kurš, mācot, ka grēku nožēla ir jāsludina no Evaņģēlija, apgalvoja, ka Jaunajā Derībā būtu jāiekļauj bauslība. Johans Agrikola mācīja:

“Dekalogs ir jāsludina tiesā, nevis kancelē,”

proti, bauslība ir valsts, nevis Baznīcas lieta. Mērenākas antinomiānisma formas aizstāvēja Poahs, Otto un citi, kuri sacīja:

“Bauslība nav jāsludina atdzimušajiem.”

Filipisti, turpretī, apgalvoja:

“Neticība ir jānorāj ar Evaņģēlija palīdzību.”

Antinomiānisma maldi ir adekvāti atspēkoti Konkordijas formulas 5. un 6. artikulā, kur ir skaidri un pārliecinoši pierādīts, ka antinomiānisms nav nedz bibliska, nedz loģiska mācība.

Luters pareizi raksturo antinomiānisma muļķīgās kļūdas, rakstot:

“Viņi vēlas atbrīvoties no bauslības, tomēr māca par dievišķajām dusmām, kuras nav iespējamas bez bauslības. Tādēļ viņi nedara neko vairāk, kā vienīgi atmet nabaga vārdiņu bauslība, bet apstiprina Dieva dusmas, ko sevī ietver šis termins, nemaz nerunājot par to, ka viņi apgriež kaklu Pāvilam un pēdējo nostāda kā pirmo.”

Un vēl:

“Vai gan tas nav aklums, pat vairāk nekā aklums, ja viņš [Agrikola] nevēlas mācīt bauslību pirms un bez Evaņģēlija? Viņš mēģina neiespējamo. Kā gan var sludināt grēku piedošanu, ja nav grēku [t.i., grēka atziņas]? Kā gan var sludināt dzīvību, ja nav nāves [t.i., apziņas par nāvi]? [..] Jo žēlastībai ir jādodas karā un jāizcīna uzvara pār bauslību un grēku, citādi mūs sagaida izmisums.”

Dr. Bente saka par antinomiānismu, ka tas bija “maskēts mēģinājums vēlreiz atvērt luteriskās baznīcas durvis katoļu labo darbu teoloģijai, kuru no turienes padzina Luters.” Viņš raksta:

“Kad Luters oponēja Agrikolam, reformācijas laika antinomiāņu tēvam, viņš to darīja, apzinoties, ka uz kārts ir likts Jēzus Kristus skaidrais Evaņģēlijs līdz ar mācību par attaisnošanu no žēlastības, vienīgi ticībā, un ka viņam tas ir jāaizstāv. “Izmantojot šos garus,” viņš sacīja, “velns vēlas mums atņemt nevis bauslību, bet gan Kristu, kurš piepildīja bauslību.””

Faktiski antinomiāņi balstīja ticību žēlīgajai grēku piedošanai savā atjaunošanā jeb svētdarīšanā, un jo īpaši – grēku nožēlā, kuru izraisa Evaņģēlija sludināšanas radītā patiesā mīlestība. Tādējādi viņi sajauca attaisnošanu ar svētdarīšanu, atjaunojot katoļu mācību par attaisnošanu pēc darbiem (attaisnošanu ar svētdarīšanas palīdzību).