Aicinājums uz atjaunotu dzīvi Kristū

Kad apustulis ir draudzei atklājis lielos un varenos ticības noslēpumus, par to kā Dievs aicina grēciniekus atgriezties no grēka, kā Viņš mudina tos vērst savu skatu uz Kristu Dieva Dēlu, kas par mums grēciniekiem miris. Ka Viņš ir atklājis ticības lielo nozīmi un spēku, jo ticība vienīgā var gūt šo Dieva žēlastību, šo piedošanu un atjaunotu dzīvi, kas dāvāta Jēzū Kristū.

Taču tālāk apustulis runā par kristīgo dzīvi, par šo dzīvi Kristū, kas nenotiek pati no sevis. Tāpat kā mūsu miesīgā dzīve nenotiek pati no sevis, lai gan Dievs mums ir dāvājis ķermeni, kur visas lietas saskanīgi darbojas, dāvājis veselību un spēku. Tomēr šim ķermenim ir jādarbojas, lai viņš varētu dzīvot, galvai jādomā, acij jāsaredz, mutei jāprot pateikt, rokai jāprot saņemt, rokai jāprot arī pabarot viss pārējais ķermenis, kājām jāprot staigāt, un tā viss darbojas, lai šis ķermenis tiktu uzturēts. Nekas nenotiek automātiski pats no sevis.

Tāpat arī atjaunotā dzīve Kristū, netiek ielieta mūsos iekšā kā kāds brīnuma līdzeklis, kā kaut kas tāds, kur mēs varam palikt sapņojot katrs savā vietā par nez kādām lielām, varenām un diženām lietām, ka tās notiks tagad pašas no sevis, ka Dievs visu ir iedevis, ka varam tā bezdarbībā, bez kādas piespiešanās to visu baudīt kā tādu skaistu teātri vai kino izrādi. Tā nav.

Apustulis tāpēc modina kristīgos ļaudis no šīs viņu iedomātās ticības, no šī snauda, kurā viņi ir iegrimuši. Viņš raksta: tāpēc ir sacīts – guļošais mosties, celies augšā no mirušajiem un tev atmirdzēs Kristus. Un tālāk, pamudinādams viņš saka: rūpīgi raugiet, ka jūs nedzīvojiet kā negudri. Rūpīgi raugiet kā jūs dzīvojat, nedzīvojiet kā negudri, bet kā gudri, Izmantojiet šo brīdi, jo dienas ir ļaunas.

Vēl vairāk, apustulis māca, ka tās lietas, ko mēs esam saņēmuši caur Kristus žēlastību, caur viņu darbu, ir iedotas mums kādos ļoti ļaunos un cīņas pilnos laikos, kur šī apkārtējā pasaule ne tik vien neļauj mums tā mierīgi snaust un sapņot par šīm labajām lietām, bet to vien domā un par to vien gadā, kā šīs lietas mums atraut, atņemt, un iznīcināt. Tāpēc apustulis aicina uz patiesu gudrību, kas nāk no dievbijības.

Viņš saka: neesiet nesaprātīgi, bet saprotiet, kas ir Kunga griba. Topiet gara pilni, viņš saka. Un tad, kad jūs sapratīsiet Kunga gribu, tad stipriniet sevi, kopīgi skandēdami psalmus, himnas, un garīgas dziesmas, dziedādami un spēlēdami savās sirdīs Kungam, vienmēr par visu pateikdamies Dievam un Tēvam un mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā.

Un tālāk viņš saka: pakļaujieties cits citam Kristus bijībā. Pakārtojieties cits citam. Mēs varētu sacīt, ka šis aicinājums tā labi saskan ar to, ko apustulis arī citviet ir sacījis, kur mēs esam Kristus ķermeņa locekļi, kur šie locekļi, taču darbojas saskanīgi, lai viens otru atbalstītu, kalpotu, pabarotu, apkoptu un sasildītu, lai visas lietas varētu notikt labi un skaisti, ka roka klausītu galvai, ka acs spētu saredzēt ko un kad rokai ņemt vai darīt, ka auss nepārklausītos un ka kājas neaizietu kaut kur pavisam citur nekā cilvēks ir gribējis, nespēka, vai kādas slimības dēļ. Un tāpat kā jāpakārtojas viens otram ir šiem ķermeņa locekļiem, tāpat arī Kristus miesā tie, kas ir Viņa atpestīto pulks, ir aicināti pakļauties un pakārtoties cits citam Kristus bijībā.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]