Piētisma iezīmes

Ir bijuši daudzi mēģinājumi aptvert piētismu kā vēsturisku parādību jeb kustību. Taču tas, izrādās, nav tik vienkārši. Tā, piemēram, Baznīcas vēsturnieks Kurts Ālands raksta:

“Piētisms kā tāds vispār nekad nav pastāvējis. Tas vienmēr ir eksistējis vienīgi dažādās izpausmēs”.

Tie, pirmām kārtām, ir daudzi, kaut arī daļēji pazīstami piētisma pārstāvji. Līdzās Cincendorfam vispirms jānosauc tāds vārds kā Augusts Hermanis Franke (1663-1727), kurš, starp citu, ir bijis arī Cincendorfa skolotājs. Filips Jākobs Špēners (1635- 1705) ar saviem darbiem “Pia desideria” un “Dievbijīgās ilgas” ir sacerēļis programmu Baznīcas un teoloģijas reformai. Viņu saistījusi cieša draudzība ar Cincendorfa tēvu. Špēners ir nodibinājis vispirms 1670.gadā Frankfurtē saukto “collegia pietatis”. Tās bija saiešanas mājās, kur sapulcējās lūgšanārn, Rakstu studijām un celsmes lasījumiem, Johans Arnts (1555-1621), kura darbam “Četras grāmatas par īstu kristietību” vēl līdz mūsdienām ir svētīga ietekme uz dievbijību un celsmi. Nosauksim arī Johana Albrehta Bengela (1687-1752), švābu Baznīcas tēva, vārdu, kurš ir veicis svētīgu darbu galvenokārt ar savu Bībeles skaidrojumu. Var minēt arī Johana Konrāda Vilhelma Loēs vārdu, kurš Noiendetelsauvā nodibināja iestādi diakonisēm un vēl šodien pastāvošu apvienību iekšējai un ārējai misijai, kāda tā ir luteriskās Baznīcas izpratnē.

Šo vārdu uzskaitījumu varētu turpināt, kā runājot par tagadni, tā arī par vēsturi. Tie ir vīri un sievas, kam ir gan dažāda izcelsme, bet kurus vieno tā kopīgā iezīme, ka tie dzīvo, sekodami Kungam, ka tie kalpo Viņam ar dažādām dāvanām, veicot savu misiju un nesot svētīgus augļus visā pasaulē – diakonijā, teoloģijā, arī kā dziesmu sacerētāji vai celsmes rakstu autori, Kā viņi paši vest1 pie ticības, tā viņi pie ticības ir vadījuši daudzus citus. Viņi ir Svētā Gara darbarīki.

Tieši tāpēc arī rodas šis jautājums: kas tad piētismā ir tas īpašais, ja zinām, ka nupat minētais taču ir nepieciešama Baznīcas un kristīgas dzīves sastāvdaļa? Piētisms – tā mums būtu jāsaka – ir dzīvas ticības auglis, un tā ir Svētā Gara dāvana un zīme Baznīcā.

Vārds “piētisms” atvasināts no latīņu vārda “pietas”, kas nozīmē “dievbijība”, “uzticība” vai ari vienkārši “mīlestība”. Bet mēs zinām arī to, ka šo vārdu var lietot kā lamuvārdu, kā tas diemžēl notiek arī kristiešu starpā… Šādā veidā bieži vien radušies asi strīdi arī atsevišķu baznīcu un draudžu iekšienē. Jo tas, kurš visā nopietnībā grib būt kristietis, bieži kļūst par zobgalības objektu, un izsmiekls var viņu arī rosināt aizstāvēties un strīdēties.

Šādā strīdā, kas norisinājās 17. gadsimtā Leipcigā, sakarā ar kādu ļoti bēdīgu notikumu – kāda teoloģijas studenta nāvi, kad vēl viņa bērēs viņu par piētistu bija izzobojis kāds no viņa profesoriem – bija radies kāds dzejolis, kurā īsi apkopots tas, kas veido piētistu.

“Bet kas ir piētists? Kas uzņem Dieva vārdu
un pēc šī vārda svētu dzīvi ved.
Ikkatram kristietim tāds ejams īstais ceļš
Bet ko lai gūst no gudra retoriķa,
no kanceles kas svētus vārdus māca,
bet paša dzīve nesvēta ir tam…
ikvienam kristietim ir sirdī jāmīt pietātei!”[1]

Vai mums tad nu nevajadzētu pasacīt pavisam skaidri: tas, kurš ir īsts kristietis, šajā nozīmē ir ari piētists, un tas, kurš nav tas nav arī īsts kristietis.

---

[1] – Šo dzejoli sacerējis Joahims Fellers, Leipcigas poētikas profesors, sakarā minētā studenta nāvi (sal. Mt.7:12-23).