Radīšana, kas turpinās mūsdienās

No vienas puses, radīšana ir pabeigta (1.Moz.2:2), bet, no otras tā visu laiku turpinās. To var redzēt ik dienu: zeme ir pārpilna jaunu dzīvību. Taču tas viss atšķiras no sākotnējās radīšanas.

Radīšana, kas turpinās mūsdienās, nesākas “no nekā”. Tā norit ar tādu līdzekļu un instrumentu palīdzību, kas izveidoti agrāk, sākotnējā radīšanā.

Domājot par radīšanu šajā otrajā nozīmē, mēs varam, piemēram, minēt dzīvnieku un cilvēku eksistences iesākumu. Bez šaubām, tie dzimst, bet ne no nekā. Dievs uztur dzīvu arī pasauli, atjaunojot zemes virsmu un dodot cilvēkam iespēju ievākt ražu (Ps.104:30). Atcerēsimies, piemēram, arī to, kā tiek atjaunota atmosfēra – augi palīdz uzturēt tīru gaisu, kas vajadzīgs dzīvniekiem un cilvēkiem.

Mēs varam padomāt arī par to, kā saules stari iedarbojas uz kokiem un stādiem, lai, saskaņā ar Dieva apsolījumu, pastāvētu augu pasaule (1.Moz.1:30). Visu šo radītajā pasaulē veikto darbu varētu salīdzināt ar žēlastības un pestīšanas darbu: “Kā lietus un sniegs nāk no debesīm un tur neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdājam, tāpat tas ir ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes [..] pirms tam jāizdara tas, ko Es vēlos” (Jes.55:10-11).

Dievs ir ne tikai radījis šo pasauli, bet arī uztur un pasargā to. Dievs darbojas, “nesdams visas lietas ar savu spēcīgo vārdu” (Ebr.1:3). Bet šis darbs, gluži tāpat, kā Viņa sakramenti, tiek veikts ar ārēju līdzekļu starpniecību. Būtiskākais un izšķirošais ir Viņa vārds, bet Viņš tomēr lieto, arī ārējus līdzekļus.

Radītajā pasaulē Viņš liek vienai būtnei kalpot citai. Kā augi un dzīvnieki kalpo cilvēkam, tā sabiedrības locekļi kalpo viens otram. Tā cilvēks ir aicināts kalpot, nevis dzīvot slinkumā vai pasivitātē. Taču viņa darbs ir vienīgi rīks Dieva rokās, jo tas viss ir pakļauts Dieva pārraudzībai.