Ticība un mācība par radīšanu ir saistītas

Ticība un mācība par radīšanu ir savstarpēji saistītas. Tas tā ir, pateicoties cilvēka vietai radīšanā. Dievs teica: “Darīsim Cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības” (1.Moz.1:26).

Tādējādi cilvēks ieguva tādu dzīvības formu, kura kvalitatīvi atšķiras no augiem un dzīvniekiem. Ne par vienu dzīvnieku nevar teikt, ka tam būtu sirdsapziņa vai ka tas būtu radīts līdzīgs Dievam. Bet par cilvēku sacīts, ka viņš ir no Dieva cilts (Ap.d.17:28). Radīšana un pestīšana iet roku rokā, jo, kad Dievs ienāca cilvēku pasaulē, lai to glābtu, “Viņš nāca pie savējiem” (Jņ.1:11).

Radīšanas mācību var pieņemt tikai ticībā. Šinī ziņā nav nekādas starpības, vai mēs to salīdzinām ar citām mācībām vai nē. Tas, ka Dievs ir radījis pasauli, mums ir zināms tikai tādēļ, ka Dievs mums to ir atklājis Savā vārdā. Mēs varam to apcerēt vai sajust, vērojot dabu; bet droši to zināt mēs varam vienīgi no Dieva atklāsmes Svētajos Rakstos. Tā tiek pieņemta ticībā, tāpat kā citas būtiskas kristietības mācības.

Cilvēks ir pasaulē vienīgā radītā būtne, kurai ir iespējamas noteiktas attiecības ar Dievu. Cilvēka stāvoklis ir zīmīgs ari kādā citā sakarībā: radītā pasaule, kura ir pieredzējusi cilvēka grēkā krišanu, dod tam arī laiku un iespējas atgriezties. Taču, tiklīdz, kā šādas iespējas cilvēkam vairs nebūs vajadzīgas, debesis un zeme var izzust (Mt.24:35). Tās vairs nav nepieciešamas, “jo kas bija, ir pagājis” (Atkl.21:4).