Kāpēc Dievam būtu jāraud?

“Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.” [Lk.19:41-42]

Jēzus raudāja, jo zināja, kāds Dieva sods gaida Jeruzalemi. Nāks ienaidnieki, iekaros seno pilsētu, sagraus tās nocietinātās celtnes un nogalinās iedzīvotājus.

Un tā arī notika. 70. gadā pēc Kristus dzimšanas ieradās romieši un pēc ilgas un asiņainas kaujas ieņēma pilsētu – tieši tā, kā Jēzus bija paredzējis.

Tā tika piepildīts Dieva sods.

Bet kāpēc šai pilsētai pienācās tik bargs sods? Vai Jeruzaleme bija tik smagi grēkojusi un pelnījusi šādu briesmīgu atmaksu?

Ieklausīsimies Jēzus vārdos. Viņš atklāj iemeslu: Jeruzāleme nezina, kas tai pie miera vajadzīgs.

Svarīgi ir saprast šo vārdu nozīmi. – Līdz ar Mesijas, Dieva Dēla Jēzus Kristus, ierašanos šo pilsētu apmeklēja pats Dievs, un visiem bija jāsaprot šī notikuma svarīgums.

Jeruzālemes iedzīvotājiem bija jānovērtē Jēzus ierašanās nozīme. Redzot zīmes un brīnumus, ko Jēzus veica, un uzklausot Viņa vēsti, tiem Svēto Rakstu gaismā bija jāsaprot, ka Viņš ir caur praviešiem solītais Glābējs. Tā bija Jeruzālemes iedzīvotāju glābšanas iespēja, ko viņi neizmantoja.

Jeruzāleme bija smagi grēkojusi pret Dieva baušļiem. Tomēr bija ieradies Pestītājs, kas cieta par visu cilvēku pārkāpumiem un uzņēmās sodu viņu vietā, tāpēc no grēkiem bija iespējams glābties. Taču pilsētas iedzīvotāji Jēzum neticēja. Noraidīdami Viņa nesto pestīšanu, tie neticīgi un nepateicīgi aizslēdza sev durvis uz Dieva žēlastību.

Pret neticību Dievam zāļu nav. Bet tie, kas nāks pie Jēzus, netiks atstumti! Cilvēkam, kas tic Jēzum, ir glābiņš un pestīšana.