Mācekļi strīdas

Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: “Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?” Un Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū. (Mt.18:1-2)

Katrs grib būt pirmais, labāks nekā citi. To mēs pazīstam sportā, to mēs piedzīvojam darbā un skolā. Komunisti mēģināja šādas atšķirības atcelt, viņi gribēja radīt strādnieku un zemnieku paradīzi. Taču tas noveda vienīgi pie jaunas nomenklatūras.

Arī pie mācekļiem, tātad Jēzus Kristus draudzē, pastāv šādas atšķirības: “Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?” (Mt.18:1) Šajā mācekļu jautājumā izpaužas cerības saņemt īpašu atalgojumu un iegūt īpašu stāvokli, tātad tiek sagaidīts, ka arī Paradīzē pastāvēs sava veida nomenklatūra.

Taču Jēzus šādām mācekļu un līdz ar to varbūt arī mūsu gaidām pārvelk svītru. Jo Dieva Valstība nav vienkārši mūsu sabiedrības spoguļattēls, sabiedrības, kurā piepildās visas mūsu vēlmes un kur novērsti visi trūkumi – kā to mums attēlo daži ideologi. Kāds gudrs vīrs (filosofs Kārlis Popers) par to kādreiz teicis: “Mēģinājums zemes virsū radīt paradīzi ir vienmēr radījis elli.”

Bet ko mums saka un parāda mūsu Kungs? – Kad mācekļi spriež par lielumu, Jēzus viņiem norāda uz vismazāko: “Un Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū.” (Mt.18:2)