Kultūras problēma un avoti tās atrisinājumam

Ja teoloģija ir veidota uz filozofijas bāzes jeb teoloģiskā domāšana norisinās filozofijas rāmī, tad vienīgais, kas ir vajadzīgs, lai nodarbotos ar teoloģiju, ir jāiemācās attiecīgā filozofija. Bet ja teoloģija tiek radīta ar līdzības vai metaforas un dramatiskas darbības palīdzību, tad teologa un viņa auditorijas kultūra ir nepieciešama atslēga, lai atslēgtu metaforiskās valodas teoloģisko domāšanu.

Jēzus līdzību kultūra ir pirmā gadsimta Palestīnas kultūra. Lai pareizi interpretētu stāstu/līdzību, šis stāsts ir jāsaredz stāstītāja un viņa klausītāju kultūras ietvaros. Ja mēs to ignorējam, tad parasti mēs savu kultūru aizvietojam ar stāstītāja kultūru.

Kas tad ir kultūras problēma? Mēs neesam palestīnieši, līdz ar to Jēzus līdzības mums nav nekas cits kā stāsti par “svešiniekiem” [vai eskimosi sapratīs Karaļa Artura galma bruņiniekus? Iepretim Jēzus līdzībām, mēs esam eskimosi]. Beilijs apgalvo, ka plaisa starp Rietumiem un Austrumiem ir dziļāka un platāka, nekā plaisa starp I gadsimta Tuvo Austrumu un mūsdienu konservatīvo Tuvo Austrumu ciematu. Tādējādi Beilijs bibliskā teksta eksegēzi aicina veikt izmantojot šādus avotus:

• Vecās Derības un starptestamentālā literatūra.
• Tuvo Austrumu kristīgā eksegēzes tradīcija [arī Sīriešu, Koptu, Arābu Bībeles tulkojumi]. Pēc 451.gada, kad notika pirmā šķelšanās Baznīcā, semītiskās Baznīcas eksegētiskā balss vairs netika dzirdēta.
• Jūdu pēc Jaunās Derības-laika orālais likums [Jeruzalemes un Babilonijas Talmudi, Targumi – Vecās Derības tulkojums aramiešu valodā utt.].
• Mūsdienu konservatīvais TA zemnieks un viņa orālā tradīcija.

Eksegēts tekstam nekad netuvojas bez savām kultūras normām, spriedumiem un vērtējumiem, kurus nosaka viņa kultūra. Tāpēc svarīgs ir jautājums, kādas vai kuras kultūras nosacīti mēs tuvojamies Jēzus līdzībām. Par katru cenu mums ir jāizvairās no tā, ka mēs savu rietumnieku attieksmi pret vīriešiem, sievietēm, ģimeni, reliģiskām autoritātēm, naudu, humoru utt. “neielasām” Bībeles tekstā. Mūsu domāšana un attieksme pret lietām un vērtībām nav universāla.

JD pati bieži mums nedod pietiekami daudz kultūras materiāla. Jā, lasot Jauno Derību mēs atklājam, ka farizeji un grēcinieki nepatika viens otram, bet to, cik liels naids valdīja starp viņiem, to atklāj tikai ārpus Jaunās Derības literatūra. Kad tas ir zināms, tad, piemēram, notikums ar sievieti farizeja Sīmaņa namā iegūst daudz spilgtāku nokrāsu.

Pārskats par kultūras problēmas risinājumiem:

• Alegorizēt
• Pielīdzināt sev vai Universalizēt – eksegēts pieņem, ka pirmā gadsimta cilvēki domāja tāpat kā viņš, ka visi cilvēki beigu beigās ir vienādi. Taču ja kāds saka, ka “visi cilvēki domā vienādi”, patiesībā viņš pasaka, ka “visi cilvēki domā kā es”.
• Eksistencializēt – pievērst uzmanību tikai tam, ko līdzība nozīmē tagad, ignorējot, ko tā nozīmēja toreiz.
• Krist izmisumā – mūs šķir 20 gadsimtu plaisa, kā arī kultūras. Piemēram, Bultmans apgalvoja, ka tas ir neiespējami atklāt, ko līdzībā par netaisno kalpu nozīmēja oriģinālai auditorijai.

Lai saprastu kultūru, kura informē līdzības tiek prasīti iekšēji jautājumi. Tie ir vismaz pieci:

• Reakcija – Kā tēvam ir jāreaģē, kad dēls viņam pieprasa mantojumu?
• Vērtējums – Kā klausītāji vērtē uzaicināto viesu atteikšanos no banketa?
• Attiecības – Kādas ir attiecības starp kungu un kalpu?
• Cerības vai gaidas – Kāda veida varoni klausītāji sagaida līdzībā par Labo Samarieti?
• Attieksme – Kāda ir Tuvo Austrumu zemnieka attieksme pret imperiālistiskiem valdniekiem?