Svētā Gara darba piemēri

Mācība par Svēto Garu neiztirzā jēdzienus un priekšstatus, bet gan tās priekšmets ir mulsinošs daudzums pneimatisku fenomenu, kurus var uztvert ar vārdu lauku “gars” un daudziem derivātiem ar identifikācijas vai kvalifikācijas nozīmi.

Dieva Svētais Gars, kā Viņš mums sevi atklāj Svēto Rakstu Dieva vārdā, ar šiem vispārīgajiem fenomeniem atrodas savstarpēji izslēdzošu pazīmju pretstatījuma attiecībās. Tas izpaužas arī vienskaitļa lietojumā – πνεῦμα ἅγιον, spiritus sanctus (nevis sacer). Savā principiālajā un diferencējošajā atziņā Svētais Gars apliecina sevi Dieva vārdu sludināšanā ar ticību uz Jēzu Kristu un ar Viņa apliecināšanu (1.Kor.2:1 u.t.; 12:1-3).

No Dieva vārda mēs izzinām, ka Dievs ir Kungs pār katru garu, kā labo, tā ļauno (1.Sam.16:14-23), tā, kā Kristum ir vara pār ļaunajiem gariem un kā Viņš to dāvā Saviem mācekļiem (Mk.1:26; 16:17; Mt.8:16; 10:1; Jņ.20:22). Tas ir Svētais Gars, kas vada grēksūdzē, lūdzot to piedošanu un vada pie atjaunotnes (Ps.51; Jer.31:31; Ec.11:29; 36:26; 2.Kor.3). Tādēļ ticība, apliecība un lūgšana to pneimatiskajā pamatojumā nav cilvēku atbilde uz Dieva vārdu, bet gan tās manifestē sadraudzību ar Dievu, kuru ar Savu dāvanu un darbību mums dāvājis Gars.

Viss šīs ar Gara dāvanu saņemtās un Jēzū Kristū atjaunotās sadraudzības ar Dievu plašums un dziļums atklāts Vēstules romiešiem 8.nodaļā. Tur, kur cilvēkā bija mājojis grēks, kas viņu bija pakļāvis Dieva tiesai un līdz ar to nāvei, stājas atsvabināšana no grēka un nāves, un cilvēks iemanto dzīvību, iemājojot Garam (Rom.8:1 u.t.). Modālajā nozīmē šeit Gars parādās kā kristieša domāšanas un rīcības atjaunotājs, kurš [kristietis] dzīvo “garā” respektīvi “pēc gara”, un “caur garu” tiek nonāvēti miesas darbi. Kā objekta raksturotājs Svētais Gars ir dievbērnības dāvana verdzisko baiļu vietā, kura izpaužas lūgšanas uzrunā ἀββα – “mūsu Tēvs” (sal. Rom.8:15; Gal.4:6; Jes.63:15-64:11).

Beidzot, kā subjekts Gars parādās personas raksturojumā, kur Viņš mūsu gara vājumā lūgšanā iestājas par mums un aizstāv mūs Dieva priekšā (Rom.8:26 u.t.; παράκλητος: Jņ.14:16; 15:26; 16:7; 1.Jņ.2:1).

Kā pastorālteoloģiska konsekvence no šīs Svētā Gara atziņas izriet fundamentāla disjunkcija starp dvēseļu kopšanu, ko vada Svētais Gars un nes un ierobežo Viņa pilnvaras, un jebkura veida un jebkuras metodes psiholoģisku padomdošanu un psihoanalītisku terapiju (Jņ.20:21-23).

No šīs Svētā Gara atziņas un darbības secināms:

• Tas, kurā iemājo Gars, tas staigās Garā un tam jāstaigā Garā.
• Kur Gars darbojas, tur Tas tiek izlūgts un saņemts kā dāvana.
• Kurā mājo Gars, tas drīkst zināt un tam jāpaļaujas uz to, ka Dieva Gars iestājas par mūsu garu tā vājumā un mūs aizstāv Dieva priekšā.