Apustuliskā pēctecība ar roku uzlikšanu

Pašreiz spēkā esošajā Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Satversmē sacīts:

Diecēzes bīskaps ir diecēzes garīgais vadītājs, kurš apustuliskā pēctecībā ar roku uzlikšanu saskaņā ar LELB kārtību ir saņēmis uzdevumu un pilnvaru simbolizēt, sargāt un uzturēt apustuliskās ticības pēctecību.

Nebūtu prātīgi radīt nevajadzīgu apgrūtinājumu, nostiprinot obligātu prasību par bīskapu ievešanu amatā apustuliskā pēctecībā ar roku uzlikšanu, jo tas padarītu LELB atkarīgu no to baznīcu labvēlības, kurās šī pēctecība ir saglabāta.

Piemēram, tradicionāli tā LELB ir saņemta caur Zviedrijas baznīcas bīskapiem, taču tas būtu apkaunojums krietnam bīskapam saņemt sava amata pilnvaru no tāda “bīskapa”, kas noliedz Svēto Rakstu autoritāti, ordinē sievietes, svētī geju un lezbiešu kopdzīvi, kā tas šobrīd ir oficiāli Zviedrijas baznīcā pieņemts.

Galu galā, ja mēs ļoti gribam un varam bez apgrūtinājuma ticībai un sirdsapziņai ievest savus bīskapus amatā apustuliskā pēctecībā ar roku uzlikšanu, tad mēs to varam darīt arī bez šāda panta Satversmē. Kāpēc mums izlikt sev pašiem slazdus un sasiet sev rokas ar šādu nevajadzīgu iestarpinājumu?

Iesaku svītrot vārdus: apustuliskā pēctecībā ar roku uzlikšanu.

[Pārpublicēts no LELB Satversmes komisijas arhīva]