Dzīšanās pēc kārotā

Vai tad to nesaprot ļauna darītāji, kas saēd manu tautu? Viņi ēd gan Dieva maizi, bet Dievu viņi nepiesauc. (Ps.53:5)

Kristieši klausās, uzņem un patur sirdī, ko gars saka draudzēm. Kā avis, kas dzird un atpazīst sava gana balsi un seko Tam. Bet kur virzās, kam seko un uz ko paklausa pasaule?
Dzīšanās piepildīt siržu kārības tai šķietas labākais vadmotīvs un motivācija dzīvei zem saules.
Un patiesi, kas gan cits tiem atliek?
Ja Dieva nav, tad cilvēks ir tas pats galvenais visa rīkotājs, noteicējs un organizētājs visumā; jo nav taču neviena zinošāka nedz varenāka neviena, kas būtu par cilvēku pārāks.

Pasaules pieredze mūs iemāca vispirms parūpēties par sevi un pēc tam par tuvāko, kas savukārt (vēlāk) atkal varētu parūpēties par tevi. Bet vai tas nav apburtais loks, kas kā cilpa aizvien ciešāk un ciešāk sažņaudzas ap paša ego? Tas ir kamdēļ tieši tādi cilvēki, kas šķietami visu še uz zemes jau sasnieguši tik bieži nonāk pie atziņas: “Kāda gan tam visam (manai dzīvei) jēga?”.

Tiekšanās pēc piepildījuma… tas cilvēkam raksturīgs, bet velna viltus dēļ cilvēkam aizvien kārojas piepildīt sevi tieši ar to “aizliegto” … taču dzīšanās pēc tā atkal ir tikai jauns strupceļš, jo ja aizliegtais kļuvis atļauts (ja jau reiz viss ir atļauts)… tad beigās vairs nav pat ko iekārot…

• izmisums un izdegšana: Pasaules filozofi „tā no augšas” aizvien smējīgi norāda uz citiem, kas joprojām (kā apmāti) dzenas pakaļ pasaules labumiem taču paši tai pat laikā paši iemanās pagrābt un atlicināt sev un saviem tuviniekiem kaut ko priekšdienām (t.s. „krējumiņu” no šodienas labumu piena).
• uzpūtība un pārgalvība: Pasaules izpildvaras savukārt domā: ja jau cilvēks (un es); ja jau mēs esam augstākā likumdošana, tad taču es (es pats) varu veidot likumus, kārtību un visu savu dzīvi dzīvot kā vien man (mums) kārojas un ir izdevīgāk. Un rodas skolas, kurās iemāca kā sastādīt, kā izdot un kā apiet aizvien topošos jaunos likumus.
• lepnums un varaskāre: Pasaules kārtības dižajiem sargiem aizvien nākas atrast motivāciju sevī (vai smelties no vēl dižākajiem vēsturē), lai novērstu pasaules sabrukšanu (tā pasargājot savus laika gaitā iekrātos labumus) savlaicīgi motivējot kādus „mirt gatavos” par „tuvās un labās un laimīgās” nākotnes vīziju.

Lai nu pasaule uztur sevi savā blēdībā un savā skrējienā (cenšoties apdzīt pašiem sevi/ vai vismaz noķert savu asti); Lai tā uzņem aizvien lielāku ātrumu. Un mēs, protams, esam tajā visā iekšā (lai arī ne kā līdzskrējēji, bet drīzāk kā bremzes vai ceļa zīmes), lai darītu savu darāmo: brīdinātu atturēties no grēkiem un aicinātu Tā Kunga mielastā visus, kas gribētu mums (un Tam, Kas mūs sūtījis) paklausīt.

Ja kāds mūs gribētu ierindot filozofu kategorijā, tad tomēr mēs tomēr neesam ar tiem, jo nesludinām savu, bet Kristus gudrību. Ja kāds taujā par mums dotajām pilnvarām, tas drīkst vērsties ar savu apsūdzību kaut pa taisno pie Dieva. Ja kāds ko runā vai iesāk pret mums mēs to arī neliedzam, lai gan būtu gatavi par sevi iestāties.

Kāpēc? – lai brīdinātu cilvēku (un īpaši jau Kristiešus, ka tie nevilšus neuzsāk vai neturpina sacensības skrējienu pasaulei līdzi). Ja kas nepaliek veselīgā mācībā, bet skrien pats savā pavadā, tas līdzīgs ēzelim, kurš norāvies no ekspluatatora smagā vezuma, turpina dzīties pēc savas neaizsniedzami-neiegūstamās saujiņas verga algas pat nepamanot tam uz muguras uzsieto kārti, kura degungalā aizvien notur, uz tās uzkārto auzu tarbu. Ja kas grib palikt grēkā?… – nē,… tiem mēs nesludinām grēku piedošanu!

Bet, tie, kas reiz atpirkti no grēka jūga vairs nerīkojas kā muļķa kustoņi, kas brīvi būdami, tomēr vēl aizvien meklē kā pakalpot savām iekārēm, bet kā avis paklausa Gana balsij, kad labais Kristus ved mūs uz mūžam zaļām zāļainām ganībām. Jo mēs zinām, ka viss mums ir atļauts, bet ne viss mums der [un uzzinājuši to esam no Dieva (caur Svētajiem Rakstiem)]. Kas savu paļaušanos liek uz To Kungu, tas patiesi nepievilsies.

Āmen.