Vēsturiskā Jēzus jautājums

Vēsturiskā Jēzus uzdevuma mērķis ir – no esošajiem avotiem izdibināt, kāds ir bijis Jēzus no Nācaretes, vērtējot Viņa vēsturisko fenomenu, veidolu, Viņa dzīvi un darbošanos, kā arī to, kā Viņš izpratis sevi pats.

Analoģijā ar katra cilvēka biogrāfiju šāds pasākums attiecas uz laika posmu starp piedzimšanu un nāvi.

Šādu pētījumu motivācija ir, no vienas puses, izplatītais antidogmatisms, kas senās baznīcas dogmatiskajās definīcijās saskata sākotnējā evaņģēlija sagrozījumus ar grieķu filosofijas jēdzieniem, bet no otras – cerība, ka sastapšanās ar Jēzus vēsturisko personību arī mūsdienās varētu pamatot ticību un paļāvību uz Viņu.

“Jēzus dzīves pētniecības” (Alberts Šveicers) neveiksme sākas no tā, ka pētnieku subjektivitāte ietekmē pētniecības rezultātus. Taču dogmatiskā problēma ir tā, ka šādā veidā Jēzū Kristū tiek atdalīta dievišķā daba no cilvēciskās. Jēzus Kristus, Augšāmceltais un Dzīvais, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas, tad vairs nav darbojošais subjekts, bet ir objekts atmiņās par kādu nomirušo.