Visiem, visiem, visiem!

GODĀJAMĀS BRAUNŠVEIGAS FIRSTISTES KLOSTERU AUGSTI GODĀJAMIEM ABATIEM UN PRĀVESTIEM, KĀ ARĪ CIENĪJAMIEM, AUGSTI GODĀJAMIEM UN AUGSTI MĀCĪTIEM ĢENERĀL- UN SUPERINTENDENTIEM, – VISIEM MINĒTĀS FIRSTISTES MĀCĪTĀJIEM, MANIEM LABVĒĻU KUNGIEM UN VISIEM MĪĻOTAJIEM BRĀĻIEM KRISTŪ.

Dieva žēlastība lai jums ir Kristū Jēzū, mūsu vienīgajā Kungā un Pestītājā!

Dieva priekšā cienīgie, godājamie, dievbijīgie, augsti mācītie, žēlīgie kungi un mīļotie brāļi Kristū!

Augstākā labdarība, ko Dievs šajā dzīvē var izrādīt valstīm, pilsētām un tautām, ir tā, ka Viņš liek uzaust sava svētā un svētīgā vārda gaismai, tā ka caur to tiek patriekta visa viltus, maldu mācību, nelietību, māņticības un elkdievības tumsība un sirdis tiek apgaismotas patiesā Dieva atziņā. To Raksti sauc par svētīgu laiku, svētīgu tautu, svētīgu zemi (Lk. 10, 2. Kor. 6, Ps. 144 un 147). Šo dārgumu Raksti slavina kā vērtīgāku un dārgāku par labāko zeltu un dārgakmeņiem (Ps. 19 un 119). Jo Dieva vārds ir vienīgais Dieva iedibinātais līdzeklis, caur ko Svētais Gars šeit, zemes virsū, pulcē, apgaismo un uztur īstu kristīgo Baznīcu, kurai šajā dzīvē ir žēlsirdīgs Dievs un pēc šīs dzīves – mūžīgās svētlaimes prieks. Un ja nu mīļais Dievs īpaši lielā labvēlībā mīļi ļauj šai augstajai labdarībai notikt arī šīs slavējamās firstistes baznīcās, tā ka Romas antikrista lētās bodītes un tirgus nami ar viņu nevērtīgajām, puvušajām, viltotajām un indīgajām precēm tiek aizmēzti un tam pretī klosteros, baznīcās un skolās caur reformāciju tiek dēstīta Svēto Rakstu svētā, svētīgā vārda tīrā un svētā mācība, tad par šādu žēlastību un labdarību mēs mīļajam, uzticīgajam Dievam nekad pietiekami nespēsim pateikties. Tas mums tas ir jāatzīst, jāliek pie sirds un ir jāpierāda, ka mēs šādu Dieva labdarību kristīgi un svētīgi izmantojam Viņam par godu un mūsu nabaga dvēseļu labklājībai un pestīšanai, lai ar mums nenotiktu tā, ka pēc noniecinātas svētības pār mums varētu nākt šausmīgais lāsts, par kuru rakstīts Mt. 11: ”Un tu, Kapernauma, tu līdz ellei tiksi nogāzta”. Un arī (Lk. 11): ”Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāki, nekā bija iepriekš.”

Bet tā kā lielais, varenais darbs šīs topošās baznīcas pirmsākumos nevar tikt paveikts visur uzreiz, tad mīļais Dievs, kas mūsos ir aizsācis šo lielo darbu, grib, lai mēs nemitīgi Viņu lūgtu, lai šis darbs turpinātos līdz pat Jēzus Kristus dienai (Fil. 1) un lai Viņš uzturētu un nostiprinātu to, ko Viņš visžēlīgi ir aizsācis (Ps. 68). Un tā kā mīļais Dievs ir iedibinājis mūsu amatu un ir prasījis, lai Kristus miesa, tas ir – Viņa draudze, tiktu celta un allaž augtu sev pašai par svētību (Ef. 4), tad tiem, kuri ir sludinātāja amatā, ir jābūt nopietniem, čakliem un uzticamiem Dieva darba biedriem, viņiem ir jādēsta un jākopj (1. Kor. 3), lai Dieva vārds bagātīgi būtu mūsu vidū ar visu savu gudrību (Kol. 3), lai maldu mācību dažādās nezāles tiktu izrautas un ar Dieva žēlastību nošķirtas no šīm baznīcām (Mt.15, Ap.d. 20). Tāpēc pēc rūpīgām pārdomām mūsu lielfirsts un kungs Jūlijs, Braunšveigas un Lineburgas hercogs kristīgās baznīcas nolikumā ir noteikuši, ka eksaminēšanai ir jānotiek ne vien tad, ja kādam ir jātiek uzņemtam un pieņemtam sludinātāja amatā, bet gan — superintendentiem divreiz gadā ir jāeksaminē viņiem pakļautie mācītāji, un tai vienlaikus jābūt nodarbībai un pamācībai par tīrās mācības pamatiem un tās pareizu izpratni. Tas ir veids, kā vienkāršie mācītāji varētu veikt savas studijas, izvairīties no viltus mācībām un saprotami un skaidri mācīt to saviem klausītājiem. Tādējādi caur šādu eksāmenu ar Dieva svētību visa Baznīca varētu tikt celta patiesā dievbijībā par svētību sludinātājiem un klausītājiem. Bet, lai eksaminējamo starpā būtu vienlīdzība un vienkāršie mācītāji pret eksamināciju izturētos labvēlīgi, ar mūsu lielfirsta un kunga vēlīgu ziņu un piekrišanu, garīgajā Konsistorijā ir uzskatīts par saprātīgu šo eksaminācijas veidu, kas tiek noturēta Konsistorijā tiem, kuriem jātiek ordinētiem un uzņemtiem mācītāja amatā, publicēt rakstveidā, lai superintendenti pēc tās varētu vadīties savās ikgadējās vizitācijās. Un tas nav noticis ar nodomu noliegt līdzīgas derīgas grāmatas (jo šajā grāmatā daudzviet ir norādes uz Dr. Filipa Examen un citiem rakstiem), bet gan tāpēc, lai jaunās, topošās baznīcas iespēju robežās varētu iegūt vienkāršu veidu, kā virzīt mācītājus uz tīrās mācības īsto pamatu. Visur ir dotas galveno Rakstu vietu atsauces, lai mācītāji paši mācītos meklēt Bībelē un prastu Rakstos parādīt noteiktu liecību par ikkatru mācības artikulu. Un šī pārbaudes forma ir sniegta vācu valodā ne tādēļ, lai mācītāji būtu tīri vāciski bacularii[1] un uzskatītu šo grāmatu par kādu dormi secure[2] (jo eksaminēšana notiks un tai ir jānotiek galvenokārt latīņu valodā), – bet gan tādēļ, ka bieži vien ir tā – daudzi no viņiem rečitē vajadzīgās definīcijas kā papagaiļi un vai nu nesaprot to īsto jēgu, vai arī neprot tās pamatot ar Dieva vārdu. Jo ir liela atšķirība, ja kaut kas latīņu valodā ir jāapspiež skolā vai ja tas pats vienkāršam cilvēkam ir jāpasniedz tik populāri, lai viņš to spētu saprast, aptvert un pieņemt. Tā [šī grāmata] ir sagatavota vāciski arī tāpēc, lai laji varētu to lasīt un zināt, par ko tiek runāts šajā eksāmenā, kā arī zinātu, kas ir pamatā šai svētajai mācībai, turklāt klausītāji arī paši varētu secināt, vai viņu mācītāji seko vienīgā Virsgana Kristus patiesajai balsij, vai arī viņi ievazā kādu svešu balsi (Jņ. 10).

Bet šo grāmatiņu es esmu veltījis un iecerējis vispirms jums, cienījamie šīs firstistes klosteru prelāti, tādēļ ka klosteru reformēšana paredz prelātus ar laiku iesaistīt Konsistorijas darbā – vizitācijās, eksaminēšanā, sinodēs un arī tādēļ, ka mācītāju eksaminēšana pirmajās vizitācijās parasti ir tikusi noturēta klosteros. Lai šī grāmata ir atklāta liecība par to mācību, pēc kuras mācītāji tiek eksaminēti notiekošajā reformācijā, kurā esat piedalījušies un kuru atzīstat arī jūs, augsti godājamie! Šo izdevumu esmu galvenokārt veltījis jums, superintendenti, un visiem šīs firstistes baznīcu mācītājiem publiskai izskaidrošanai, pamatotai apstiprināšanai un kristīgas, svētīgas vienotības pastāvīgai uzturēšanai tīrā mācībā pret visiem nekrietnajiem mācības sagrozītājiem firstistes un Braunšveigas pilsētas baznīcas kalpu vidū tā, kā šīs tīrās, neviltotās mācības paraugs ar Dieva žēlastību ir un vēl joprojām tiek īstenots visās kaimiņu un attālajās Saksijas baznīcās, tēzēs un antitēzēs[3], kā šajā rokasgrāmatā tiek vienkārši skaidroti mācības pamatjautājumi. Un tā kā mīļais Dievs ir devis savu īpašo žēlastību un svētību, ka daudzās ievērojamās ne vien kaimiņu, bet arī attālajās baznīcās tiek aprobēta un atzīta par pareizu reliģijas strīdīgo jautājumu kristīgā deklarācija, ko sevī ietver Braunšveigas firstistes baznīcu nolikums, no kura, savukārt, daudzējādā ziņā ir patapināta šī mazā rokasgrāmata – tad es neesmu iebildis pret to, ka grāmatas iespiedējs ir gribējis to izdot atkal no jauna. Viņš ir to arī dažviet uzlabojis un ir gribējis ar šīs grāmatas pirmo, sākotnējo nolūku vērsties pie jums, cienījamie un godājamie, un saņemt jūsu apstiprinājumu.

Mīļais, uzticīgais Dievs lai valda, māca, svētī un uztur mūs pie tīras mācības Gara vienotībā, lai mēs katrā ziņā visi kopā un, protams, vienīgi ar Svētā Gara žēlastību un palīdzību pastāvīgi cieši turētos pie Pāvila mācības par svēto un neapšaubāmo vārdu, lai mēs atspēkotu tos, kuri runā pretim (Tit. 1), un blakus tīrai mācībai pūlētos uzturēt kristīgu, brālīgu vienotību un miera saiti (Ef. 4), sargātos no nevajadzīgas, nekrietnas šķelšanās un ķildām (Rom. 16), nedotu vietu viltus mācību vilkiem un nezālēm (Jņ. 10), bet gan, kā saka Luters – uzticīgi un čakli darītu abas lietas: gādātu par avīm un pretotos vilkiem. Āmen.

[2] – “Guli droši!”

[3] – Tur, kur patiesā mācība tiek pretnostatīta maldu mācībai.