Kristus ir apskaidrots mūsos

“Un Es esmu apskaidrots viņos.” [Jņ.17:10]

Neuzskatiet šo mierinājumu par mazu vai nenozīmīgu, kad Kristus Tēva priekšā līksmo, par to, ka mūsos darbs ir paveikts – Viņš ir apskaidrots mūsos. Tas nav nekāds gods, iemainīt pret visas pasaules mantu un godu mūs, un vēlies tikt pagodinātam caur mūsu vājo miesu un asinīm, lai tā samierinātu mūs ar Tēvu un dotu izpirkuma maksu, un mēs Kristu pielūgtu un dotu Viņam visu godu.

Daudz ir tādu, kas lielās ar Evaņģēliju un pļāpā par to, bet šo apskaidrošanu nepazīst. Cildināt Kristu un Viņam ticēt nav nekas vairāk kā, pilnīga pārliecība, ka tam, kam ir Kristus, ir arī Tēvs, kopā ar visu žēlastību, Debesu svētībām un mūžīgo dzīvību.

Par to šīs pasaules svētie neko nezina. Lai gan daudzi runā par Kristu un atkārto mūsu vārdus, proti, ka Viņš ir Dieva Dēls, kura nopelni tiek mums pielīdzināti, tomēr viņi nekad nemācās un nepieredz, kā Viņu uzņemt, lietot, meklēt, atrast, satvert, vai arī, kā Tēvu redzēt Viņā, bet visu laiku paliek kopā ar Sokrātu un lidinās savos tukšajos prātojumos un spekulācijās.