Ikviens kristietis tiek kārdināts uz augstprātīgām iedomām

Noklausies šo e-publikāciju

Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. [Rom.12:3]

Apustulis šo vēstuli rakstīja “visiem Dieva mīļotiem, aicinātiem svētajiem Romā” [Rom.1:7], un tajā atrodami šie vārdi. Un viņš īpaši piebilst: “.. ikvienam starp jums.” Te mēs skaidri redzam brīdinājumu, kas vajadzīgs ikvienam kristietim, – lai neviens nedomā, ka viņš nav kārdināts uz augstprātīgām iedomām. Turklāt tas norāda, ka kārdinājums ir ļoti smags, un apustulis grib, lai ikviens viņu uzklausītu.

Būt augstās domās par sevi, savām dāvanām un spēkiem, un tikt savaldzinātam ar lepnības garu – tas ir ļoti bīstams ļaunums, no kā apustulis mūs brīdina. Un, lai vēl labāk saprastu šo vārdu jēgu, mums jāpievērš uzmanība šī panta saistībai ar nākamajiem pantiem [Rom.12:4-8]. Tur apustulis runā par atšķirīgām garīgām dāvanām un to pareizu lietošanu draudzē. Viņš saka, ka visi ticīgie ir viena miesa un savā starpā viens otra locekļi; un šiem locekļiem ir daudz dāvanu. Apustulis grib teikt, ka dažādo dāvanu dēļ mums nevajag nošķirties, izcelt sevi un nicināt citus, bet jāpaliek Gara vienībā, pazemībā un mīlestībā.

Un, pat ja esam sapratuši apustuļa pamudinājumu, ar to mēs vēl neesam ieguvuši pazemību. Te vajadzīga īpaša Dieva žēlastība, lai spēcīgais un bīstamais iedomības kārdinājums nepadarītu mūs pavisam nelaimīgus. Šis kārdinājums cilvēka dabai ir tik smags un savās izpausmēs daudzveidīgs, kā arī tik destruktīvs visam labajam, ka kristietis, to apzinādamies, var sākt baiļoties par savu dzīvību un vienīgi piesaukt Dievu: “Kungs, apžēlojies par mums!”, tāpēc ka neviens cilvēks nav brīvs no šīs noslieces. Tā apslēpta mūsu dabā. Mēs novērojam to pat mazos bērnos, kas jau agrā bērnībā sāk lepoties un lielīties viens otra priekšā: “Es esmu labāks vienā vai otrā ziņā!” utt.

Mēs zinām, ka iesākumā kritušais eņģelis saindēja cilvēku ar augstprātību un lepnību. Kritušais eņģelis sacīja: “Jūs būsit kā dievi.” Arī mēs jūtam, ka tas iespiedies cilvēkos tik ļoti, ka gandrīz neviens kristietis nespēj palikt klusā pazemībā, bet ikviens vēlas rāpties uz augšu. Pat tur, kur tas uzreiz nav ārēji redzams, piemēram, pie pelēcīgiem caurmēra cilvēkiem, kurus mēdz saukt par neveiksminiekiem, – arī pie tiem bieži izpaužas lepna iedomība. Tas ir pierādījums tam, cik dziļi šī nosliece ir ieaudusies cilvēkā, lai arī tās izpausmes dažādos cilvēkos mēdz būt atšķirīgas.

Ja Dieva vārds un Gars nevada tevi pazemībā, gara nabadzībā un bijībā un tu joprojām esi augstās domās par sevi, ka esi garīgāks, gudrāks, uzticīgāks, nopietnāks, dievbijīgāks, spējīgāks un labāks par citiem, tad vari būt drošs, ka tavs lepnums tiks pazemots. Tu kritīsi visa veida grēkos, kaunā un muļķībā. Pret to tev nepalīdzēs ne tavs gribasspēks, ne atjautība.

Kungs Kristus saka skaidri: “Daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie” [Mt.19:30]. Un vēl Viņš saka: “Un, kas pats paaugstināsies, taps pazemots” [Mt.23:12]. Un Pēteris mums stāsta, kā tas notiek: “Dievs stāv pretī lepniem” [1.Pēt.5:5]. Kad Dievs tev stāv pretī, tad vari necerēt uz labu izdošanos. Dari, ko vēlies, bet tev tik un tā neveiksies.

Ja domā, ka esi par visiem citiem apgaismotāks un gudrāks, tu kritīsi maldos un muļķībā vairāk kā jebkurš cits. Ja domā, ka esi dievbijīgāks un spēcīgāks par citiem, tu kritīsi vairāk grēkos un lielākā kaunā nekā viņi. Cik gan daudzsološu jaunekļu un jaunavu nav izpostījuši savu dzīvi tieši lepnības dēļ! Cik gan daudz apžēlotu kristiešu nav krituši lielā muļķībā vienīgi tādēļ, ka tikuši savaldzināti ar lišķību un augstprātību!

No visām šīm lielajām un mazajām pieredzēm tas ir pavisam skaidrs, un arī pasaule to atzīst, ka – “lepnums nāk pirms krišanas”! Ja neļausi sevi laikus brīdināt, nekas cits tev nepalīdzēs. Bet vienmēr piesauc lielo un vareno Dievu, lai Viņš apžēlojas par tevi un dara tevi pazemīgu un garā nabagu. Un Viņš labprāt uzklausīs šādu lūgšanu.

Ja Dieva vārds un Gars nedara tavu prātu pazemīgu, tad Tas Kungs lieto vēl vienu līdzekli – Viņš sūta tev dziļu pazemojumu. Ja pēc tā tu joprojām paliec ticībā, tad uzskati to par lielu žēlastību. Jo tad viss cits ir viena vienīga žēlastība, iepretim palikšanai savā lepnībā. “Kungs, esi mums žēlīgs! Dievs, ļauj, lai labāk mums notiek kāda nelaime, nevis ka mēs tiekam notiesāti par lepnumu un apcietināšanu.”