Dienišķā maize

Noklausies šo e-publikāciju

Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien (Mt.6:11).

Oriģinālteksta vārds, kas tulkots ar “dienišķo”, ir samērā neskaidrs un noslēpumains vārds, tomēr visos skaidrojumos ir vienprātība, ka šis vārds nozīmē to, kas mūsu esamībai nepieciešams – nevis tas, ko mūsu sirds iekāro, bet tikai tas, kas ir nepieciešams, “kas pieder mūsu esības uzturēšanai”.

Un cilvēkam, kas grib strīdēties ar Dievu, mēs jautājam: vai līdz šim tu neesi saņēmis, kas tavas esības uzturēšanai nepieciešams? Varbūt tu neesi saņēmis visu pēc saviem priekšstatiem par labklājību šai pasaulē, tomēr tu esi dabūjis visu, ko Viņš solījis un atzinis tev par derīgu. Vai tu vispār apzinies, cik daudz tev jācieš dažādu pārbaudījumu – ar nabadzību, raizēm un rūpēm – tavas dvēseles mūžīgās labklājības labā?

Te, iespējams, no kristieša, kas ir ne tikai nabags, bet arī parādos, mēs dzirdēsim šādus vārdus: “Nabadzība ir nieks, salīdzinot ar manu nelāgo situāciju. Redzi, es esmu iestidzis parādos un varbūt nespēšu tos jebkad atmaksāt, un kļūšu par apsmieklu zaimotājiem un par negodu Evaņģēlijam.”

Atbilde ir: “Ja vien tev nav īpašas noslieces uz lepnumu, kurai nepieciešams dziļš pazemojums, un tu “nekārdini Dievu” ar nevērību, slinkumu, izlaidību un Viņa dāvanu šķiešanu, bet esi kārtīgs, pazemīgs, cītīgs un uzticīgs savā aicinājumā un lūdz šo lūgšanu vientiesīgā ticībā, tad tev piederēs visi Tā Kunga apsolījumi un Viņš tev arī dos tik daudz, ka tev nebūs jākrīt kaunā kā krāpniekam un tu būsi krietns cilvēku priekšā.” Bet Tā Kunga kārdināšana ar slinkumu vai pārmērībām vai arī smags lepnums ir tās lietas, kuru dēļ kristietim kādreiz jāpiedzīvo rūgti pārdzīvojumi, kas ir daudz smagāki par nabadzību, proti – ka cilvēks nonāk kaunā kā nekrietns un negodīgs.

No otras puses, arī slimības vai citu apstākļu dēļ daudzi Dieva bērni ne vienmēr spēj sevi apgādāt, bet tiem jāpaļaujas uz brāļu žēlsirdību. Tas katrā ziņā ir pazemojoši cilvēka lepnajai dabai, taču arī tas pieder pie audzināšanas, ko Tas Kungs sniedz dažiem Saviem bērniem. Dažus Savus bērnus Viņš zināmu laiku audzina un pārmāca, lai viņi spētu godam nest un lietot savas īpašās Dieva dāvanas un lai vienmēr ar dievbijību un padevību uzlūkotu vienīgi gudro un visvareno Tēvu, kura labā roka spēj mainīt visas lietas.

Ceturtais lūgums ietver sevī arī kādu pamācību veiksminiekiem, kas nepazīst raizes par savu iztikšanu un kuriem, šķiet, nav nekādas vajadzības lūgt pēc dienišķās maizes. Viņiem vajadzētu īpaši pārdomāt divus vārdus šai lūgšanā. Tie ir – “mūsu” un “mums”. Ja tev ir Kristus prāts, tad arī tos tu uztversi kā Kristus vārdus. Viņš nesaka: “Manu dienišķo maizi dodi man šodien.” Bet Viņš saka: “Mūsu dienišķo maizi dodi mums.”

Vai tu domā, ka Dievs visas šīs labās lietas tev bagātīgi devis vienīgi tādēļ, lai tu tās lietotu tikai pēc savas patikas? Vai arī tu domā, ka tev bagātība jākrāj tikai saviem bērniem? Ko Tas Kungs saka? “Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku” (Lk.16:2). Te var redzēt Dieva nodomu, kāpēc Viņš dažiem cilvēkiem dod tik daudz pasaulīgas mantas. Vai tu jebkad esi domājis, kāpēc Dievs Savas dāvanas šeit virs zemes ir izdalījis tik nevienādi? Viens ir bagāts, un viņam ir vairāk nekā vajadzīgs. Cits ir nabadzīgs, un viņam pietrūkst pat pirmās nepieciešamības lietas.

Noslēpums, kāpēc Dievs visu izdalījis tik dīvaini un nevienādi, ir tas, ka mums ir atšķirīgi aicinājumi. Tiem, kam Dieva labās dāvanas ir tikušas vairāk, ir jābūt Tā Kunga mantas “namturiem”. Tiem jābūt par labiem Viņa dāvanu pārvaldniekiem. Dievs grib, lai nabadzīgo ļaužu pulks pulcējas ap bagātajiem, lai tos pārbaudītu un ik dienas taptu redzams, vai tie godīgi pārvalda un izdala Viņa dāvanas kā namturi, vai arī tie grib paslēpt tās sev azotē un padarīt par elkiem sev un saviem bērniem.

Nekad neaizmirsīsim lielo un vispārējo likumu: “Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs” (Lk.12:48). Mēs nedrīkstam aizmirst arī ķēnišķo bausli: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Neizmirsti, ka tev apkārt ir tik daudz nabagu, slimu, vāju un nespēcīgu un tie visi ir izstiepuši savas rokas pēc maizes.

Tādēļ šai lūgšanā tev jālūdz par visiem cilvēkiem, nedomājot tikai par to, kas vajadzīgs “man”, bet gan “mums”. Nelūdz kā nelietis, kas lūgšanā gan saka “mūsu”, bet visas labās lietas izmanto vienīgi sev. Nē, tu esi tikai namturis. Mums ar prieku jākļūst par uzticīgiem namturiem Kristus mīlestības dēļ, lai Viņš beigās varētu sacīt par visām labajām lietām, ko esam darījuši: “To jūs esat Man darījuši” (Mt.25:40).

Turklāt mēs zinām, ka izteikums “dienišķā maize” neapzīmē vienīgi ēdienu un apģērbu. Nē, tas simbolizē visu, kas pieder laicīgās dzīves uzturēšanai un vajadzībām – kā mājas un saimniecība, manta un nauda, dievbijīgs laulāts draugs, dievbijīgi bērni, kalpotāji, draugi, labas un uzticamas varas iestādes, laba valdība, labi laika apstākļi, miers, veselība, gods un tikumība, labi draugi, uzticami kaimiņi utt.

To apzinoties, kristietim, kas nedzīvo sev pašam, bet tiešām mīl savu tuvāko, ir daudz iemeslu lūgt šo lūgšanu. Jo Tas Kungs var ātri atņemt visu mantu, kas tev ir, un tāpēc tev vienmēr būs iemesls lūgt pēc Viņa uzturošās žēlastības un dienišķās dāvanas, “dienišķās maizes”. Un just savu nemitīgo atkarību no Tā Kunga – tas kristietim ir veselīgi.