Arī tu vari palīdzēt

Aivaram Celmam bieži nākas palīdzēt bez pajumtes un pārtikas palikušiem vai citās problēmās nonākušiem cilvēkiem. Ļaudis saka, ka tādu stāstu laikam pietiktu veselai grāmatai. Šoziem Aivars savā “azotē” izmitināja Sanitu ar astoņiem bērniem, kurus likteņa varā pameta jēgu pārdzēris ģimenes galva. Izmisuma brīžos Aivars meklē palīdzību visupirms pie tuvākiem draugiem, bet kad arī tie nespēj palīdzēt, tikai tad vēršas pie Dieva pēc padoma, kaut gan atzīst, ka vajadzētu būt otrādi. Īpaši svarīga Aivara dzīvē ir rīta lūgšana, kurā viņš savas gaitas novel Dieva ziņā. Jēzu viņš iepazinis pirms 15 gadiem.

Aivars Sanitu ar bēriem atrada mežā. Visi bija nosmulējušies, slapji un pārsaluši. Viņas vīrs dzērumā bija kāvies un pacēlis roku pat pret saviem bērniem, tāpēc viņi paslēpušies mežā. Pagasta pārvalde palīdzību Sanitai nesniedza, tādēļ Aivars saprata, ka nevar palikt vērotājs no malas.

Aivars ar sievu nolēma saimniecības ēkā ar Dievpalīgu steidzīgi izbūvēt Sanitai dzīvokli. Īpaši viņam tajā brīdī palīdzēja Iecavas veikala “Florentīna” saimniece Baiba, iedodot celtniecības materiālus uz nomaksu.

Pirmos mēnešus, kamēr tika būvēts dzīvoklis, visi dzīvoja pie Aivara. Sanita ar bērniem dzīvoja viesistabā, Aivars ar saviem bērniem – otrā istabā. Bet nu dzīvoklis ir gatavs.

Tagad Aivars domā, kā dzīvot tālāk. Vēl jāizbūvē vannasistaba, jāiegādājas gāzes plīts un citas lietas. Jāatrisina problēma ar darba auto, jāceļ jaunu siltumnīcu, lai Sanita ar bēriem varētu nopelnīt sev dienišķo maizi.

Aivara dzīvē liela nozīme ir auto. Automašīna – tas ir pelnīšanas instruments. “Bez tās es netieku meža izvest sagatavoto malku,” norāda Aivars. Līdz šim viņam nācies mocīties ar lētu tehniku, kas kalpo ļoti īsu laiku, netur uz grants cēliem kravu slodzi, tādēļ remontos nākas ieguldīt ļoti daudz līdzekļu.

Šobrīd Aivaram ir sapnis iegādāties auto ne vecāku par 7 gadiem, kura cena ir apmēram 4,5 tūkstoši latu. Latvijas ceļiem, viņaprāt, piemērotākais būtu Mercedes buss, kurš būtu tikko ievests no Vācijas, 4,5 m garš un ar dubultriteņiem.

“Aivar, kas tavā darbā mainītos, ja tu varētu iegādāties tādu busiņu?”

“Tas būtu rāviens uz priekšu. Varētu daudz vairāk palīdzēt tiem, kam grūti. No rīta bērnus aizvest uz skolu, tad strādāt mežos. Mēs daudz tīrām meža grāvjus. Mums maksā par darbu, un vēl mums paliek žagari un koksne, ko pārvērst šķeldā un izmantot malkā.”

Jāņa Rožkalna sarunu ar Aivaru Celmu lasiet žurnāla “Tikšanās” 2011. gada marta numurā [20-23.lpp].