Sirdī uzņemta mācība

By heart, par coeur – tā angļu un franču valodā skan tas, ko latviski apzīmē ar no galvas, krieviski наизусть, tātad – no mutes. Kā sader kopā galva, sirds un mute, to mums parāda apustulis “Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana, jo Raksti saka: neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā.” (Rom.10:9-11)

Tas būtu jāņem pie sirds, īpaši tāpēc, ka šodien pret mācīšanos no galvas arī Baznīcas mācībā izturas nevērīgi un nievājoši. Bet kā gan var ticēt, ja tas, kam tic, nav sirdī un ar muti apstiprināts. Tādēļ katehismu vajadzētu mācīties no galvas, vajadzētu sirdī turēt kādu dārgu Bībeles citātu un kādu pantu no Dziesmu grāmatas. Tas īpaši palīdz tad, kad pašam pietrūkst vārdu kā dzīvojot, tā mirstot.

Īstai ticībai īstajam Dievam pretī stāv nevis modernā cilvēka neizpratne vai arī noraidījums, bet vienmēr kāds cits ticības saturs, visvairāk – māņticība savās daudzveidīgajās formās. Dieva vieta cilvēka sirdī nekad nepaliek tukša, un, kā Luters pirmā baušļa skaidrojumā Lielajā Katehismā saka:

“Kam tava sirds pieķeras un uz ko tā paļaujas, [bet arī tas, no kā tu baidies], tas arī ir tavs Dievs.”

Tā kā nav neviena bezdievīga vai neticīga cilvēka, jo katram ir gan savs dievs, gan sava ticība.

Tāpēc arī ticības mācībā nav runas par ticības pamatojumu un izskaidrojumu, bet gan par to, kā atšķirt patieso Dievu no neīstiem dieviem, par pareizu un nepareizu ticību un līdz ar to par svētlaimi un postu laikā un mūžībā.