Jāpiedod un jāaizmirst

“Tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.” [Kol.3:13]

Ir labprāt jāpiedod un jāaizmirst citu cilvēku darītās pārestības, kā Dievs to ir darījis un vēl joprojām dara mums, piedodams mūsu grēkus; jo Viņš tos pilnīgi izsvītro no mūsu parādu sarakstiem un nekad vairs nepiemin.

Tomēr ir jāpiedod ne tikai tā, ka pārestības vairs netiek pieminētas, bet tā, ka tava sirds ir tikpat laipna pret tavu tuvāko, kā tas bijis iepriekš, iekams viņš bija tev nodarījis pāri.

Bet, ja tavā sirdī paliek rūgtums un tu nespēj būt pret viņu tikpat labs un draudzīgs kā iepriekš, tad neesi pārestību aizmirsis, nedz arī no sirds piedevis; tad esi blēdis, kas nāk pie altāra ar savu upuri, gribēdams kalpot Dievam, lai gan sirds ir pilna dusmu, skaudības un naida. Taču maz ir to, kas šādas lietas ņem vērā. Visi uzliek jaukas maskas, nepievēršot nekādu uzmanību tam, kā viņa sirds izturas pret šo lūgšanu, kas nepieļauj nekādas dusmas, nedz apslēptu naidu pret tuvāko.