Grēka vara

Grēka vara…

Jau paši šie vārdi skan tik neierasti mūsdienu cilvēka ausīm. Vara – tas ir kas dzīvs. Bet vai grēks nav dzīvs?

Vairumam cilvēku grēks (ja vien viņi vispār kaut ko uzskata par grēku) ir kāda noteikta, konkrēta rīcība, kas ir nosodāma kā nepareiza un aplama.

Lūk, piemēri: tu, braukdams lielā ātrumā, izdarīji neatļautu pagriezienu. Tas nebija labi. Tu tā arī nesamaksāji parādu. To gan vajadzēja izdarīt. Reiz tu izturējies netaisni pret cilvēku, domādams, ka viņu mīli. Tie ir tavi grēki, un tu tos atzīsti. Un tomēr tu neredzi un neizproti grēku, t. i., to grēku, kuram piemīt VARA.

Šos atsevišķos grēkus parasti neviens neuzlūko kā varu. Es taču esmu brīvs cilvēks! Es varu brīvi izvēlēties. Es varu izveidot savu dzīves pozīciju un morāles principus pēc savas labākās saprašanas un sirdsapziņas. Es stāvu daudzo ideoloģiju un dzīvesveidu jūklī, un tie visi man piedāvā ko interesantu. Man atliek vienīgi izvēlēties.

Apmēram tā mūsdienu cilvēkam labpatīk domāt par savu dzīvi. Viņš uzskata to par milzīgu arēnu, kur mums pretī nāk partiju vadītāji, reliģiju dibinātāji, filozofi un reformatori. Tie visi piedāvā kādus labumus, tie visi dedzīgi mēģina panākt apgaismotā mūsdienu cilvēka atzinību, iegūt viņa balsi vēlēšanās, redzēt viņu savu piekritēju pulkā. Pats cilvēks sēž arēnas vidū vai pat tiesneša krēslā un izvēlas sev kādu no daudzajiem dzīvesveidiem. Šeit ir Freids, un šeit ir Jēzus no Nācaretes, šeit ir komunisms, un šeit ir jaunie novirzieni. Atliek tikai visu pamatīgi pārbaudīt un labāko paturēt.

Tādā pašā veidā mūsdienu cilvēks izvēlas savas rīcības un morāles principus. Viss ir viņa paša izvēle: galējības vai mērenība, militārais dienests vai civilais dienests, dzīves baudīšana ar vai bez ballītēm, mīlestība ar vai bez laulībām. Un tā tālāk.

Dabiski, ka visās šais izvēlēs cilvēkam gadās arī viena otra kļūme. Protams, kādreiz sanāk rīkoties pretēji saviem cildenajiem principiem, un, iespējams, dažkārt šie pārkāpumi ir tik nopietni, ka tos var saukt par grēkiem. Taču tas viss nekad nekaitē tam, ko cilvēks sauc par savas dzīves pamattiesībām un privilēģijām: noteikt savus principus, viedokli un dzīves pozīciju.

Ak, jā, šis jaukais mūsdienu cilvēks! Cik gan viņš līdzīgs tam, ko agrāk sauca par veco cilvēku! Kaut viņš būtu apģērbies un nogrimējies pēc jaunākās modes, viņā joprojām ir nojaušams vecais Ādams (vai Ieva), kā to sauca pirms diviem gadu tūkstošiem.