Radīšanas definīcija

Atšķirībā no pagāniskā panteisma, kurš uzskata visumu par Dieva izpausmes jeb emanācijas formu, tādējādi pielīdzinot Dievu visumam, un no pagāniskā duālisma, kurš apgalvo, ka matērija ir pastāvējusi mūžīgi (bezveidīga viela; neesošais) un patreizējā pasaulē kāda dievība (prāts; esošais) tai ir vienkārši piešķīrusi formu, Svētie Raksti māca, ka trīsvienīgais Dievs ir no nekā radījis visas lietas, kuras pastāv ārpus Viņa, proti, visumu.

Ar “neko” mēs nedomājam kādu jau pastāvējušu matēriju, bet gan stāvokli, kurā nekas nepastāv. No 1.Moz.1:1, Ebr.11:3 un Rom.4:17 mēs uzzinām, ka pirms pasaules radīšanas pastāvēja vienīgi pats Dievs.

Kalovs raksta:

“Radīšana nav ne Dieva būtības emanācija, ne dzemdināšana, ne kustība, ne dabiska pārmaiņa, [..] bet gan ārēja darbība, kuras gaitā ar bezgalīga spēka palīdzību no nekā tiek radītas dažādas lietas”.

Gerhards saka:

“Nost ar stoiķu sapņiem, kuri izgudroja divus mūžīgos principus, saprātu, jeb [kādu] dievu, un matēriju, kura, pēc viņu domām, mūžiem ilgi bija juceklīgs haoss, kuram kāds “saprāts” noteiktā brīdī, galu galā, piešķīra zināmu formu”.

Oponējot senajam, gan mūsdienu panteismam, Hollacs raksta:

“Radīšana ir brīva dievišķa darbība, jo Dievs radīja visumu nevis nepieciešamības spiests, it kā viņam būtu nepieciešami cilvēku pakalpojumi, [..] bet gan brīvprātīgi, jo Viņš varēja to radīt vai neradīt, radīt un veidot to agrāk vai vēlāk, tādā vai citādā veidā”.

Jautājumu, kādēļ Dievs neradīja pasauli ātrāk, Hafenreffers apraksta

“kā jukuša cilvēka jautājumu, kurš ziņkārīgi cenšas izdibināt to, no kā nav nekāda labuma”.