:: e – BAZNICA ::

Krusts ir patiesā atklāsme

Krusts ir patiesā atklāsme. Tā ir vienīgā vieta, kurā ir saskatāms Dievs. Ko es ar to domājam? Ko domā Luters, sakot, ka mēs nevaram atrast Dievu nekur citur kā vienīgi krustā sistajā? Kāpēc Dieva klātbūtne pie krusta ir unikāla?

Lai to izprastu, pavaicāsim sev: “Kas ir atklāsme?” Mēs varētu teikt, ka atklāsme notiek tad, kad kaut kas apslēpts pārstāj tāds būt. Tādā gadījumā Dieva atklāsme būtu tad, kad Viņš iznāk no savas apslēptības. Jo Dievs, tāpat kā viss ticības saturs, “neredzamās lietas”, par kurām runā Ebr.11:1 un ko tik bieži citē Luters, ir neredzams. Kamēr mēs dzīvojam uz zemes, Dievs paliek mums apslēpts. Viņa vārds mums saka, ka Viņš “dzīvo nepieejamā gaismā” [1.Tim.6:16]. Dievs ir arī sacījis, ka Viņam “jāmīt tumšā vietā” (1.Ķēn.8:12). Viņš ir Dievs, kurš apslēpj pats sevi (Jes.45:15). Viņa seju neviens nevar redzēt (2.Moz.33:20; Jņ.1:18; 1.Jņ.4:12). Vienīgi godības gaismā “mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir” (1.Jņ.3:2), “vaigu vaigā” (1.Kor.13:12; Atkl.22:4).

Bet, lai arī Dievs ir apslēpts no mūsu acīm, Viņš atklāj sevi savā vārdā. Viņš uzrunā mūs, cilvēkus, un mēs varam dzirdēt Viņa vārdu. Tātad šajā pasaulē Dievs sevi atklāj ar savu vārdu.

“Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu.” Viņš ir vairāk nekā pravietis, jo Viņš ir Dieva “godības atspulgs un būtības attēls” (Ebr.1:1-3). Viņš ir iekšējais vārds, kurš jau no sākuma ir ikviena pasludinātā un rakstītā Dieva vārda saturs. Tas par Viņu saka: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību” (Jņ.1:14). Tātad, Dieva atklāsme kļuva par Viņa inkarnāciju. Tādēļ Jēzus Kristus, Vārds (Logos) tapa miesa un ir Dieva atklāsme šinī pasaulē. Vienīgi Viņā, mūžīgajā Vārdā, Dievs iznāk no savas apslēptības. Viņš ir visa dievišķā vārda saturs; Viņa inkarnācija padara Vārdu redzamu. Cilvēks Jēzus Kristus ir redzamais Vārds (verbum visibile). Kas Viņu redz, redz Dievu, cik nu daudz Dievu var redzēt šajā pasaulē.

Raugoties no šāda viedokļa, mēs varam izprast, ko Luters liecina par krustu. Ja Dievs atklātu sevi, padarītu sevi redzamu, Viņš nevar sevi atklāt tādu, “kāds Viņš ir.” Viņš nevar atklāt savas godības pilnību. Neviens cilvēks nevarētu izturēt atklātā Dieva (Deus nudus) klātbūtni. Viņš izvēlas cilvēka dabas aizsegu. Tātad inkarnācija ir gan Dieva atklāsme, gan arī Viņa godības aizsegs. Apslēptais Dievs (Deus absconditus), kurš mums ir mūžīgais, neredzamais Dievs, Jēzū Kristū kļūst par atklāto Dievu (Deus revelatus). Šī atklāsme vienlaicīgi ir arī aizsegšanās.

Tādējādi mēs redzam, kā Luters var runāt par Dievu kā divējādi apslēptu – Dievs ir apslēpts tik lielā mērā, cik Viņš nav sevi atklājis un Dievs ir apslēpts, kad Viņš sevi atklāj Kristū. Kad Dievs kļuva par cilvēku, Viņš atklāja sevi un, tajā pašā laikā, arī apslēpa sevi. Viņš bija: “Mūžīgais labuma avots, tērpies mirstīgā miesā un asinīs.

Nekur citur Dievs nav tik dziļi aizklāts un paslēpies, kā ciešanās. Ģetzemane un pamestības izmisuma pilnais kliedziens pie krusta satriec ikvienu mēģinājumu pasniegt Evaņģēliju antīko mistēriju reliģiju garā kā kāda cilvēkdieva triumfālu atspīdēšanu vai heroisku epiku. Cik bieži godības teoloģija nav mēģinājusi kontrolēt Evaņģēliju! Īpaši tas attiecas uz brīnumiem. Protams, Jēzus tajos “manifestēja savu godību,” kā mums tiek stāstīts par kāzām Kānaānā. Taču tur ir skaidri pateikts: “Viņa mācekļi Viņam ticēja.” Ne kāzu viesi, ne pieci tūkstoši, kurus Viņš paēdināja, ne slimie, kurus Viņš dziedināja, pat ne tie, kurus Viņš bija uzmodinājis no mirušajiem, neticēja Viņam. Arī šie darbi bija gan Viņa dievišķā majestātiskuma atklāšana, gan apslēpšana. Viņa godību mācekļi saskatīja vienīgi ticībā. Arī Viņa augšāmcelšanās nebija izrādīšanās pasaulei. Tukšais kaps kā tāds nepārliecināja nevienu, kurš Viņam neticēja. To varētu kaut kā izskaidrot, līdzīgi kā tika izskaidroti Viņa dziedināšanas brīnumi (Mt.27:46; Lk.11:28).

Ticība allaž attiecas uz to, kas ir apslēpts. Arī apustuļu un apustuliskās baznīcas ticība, ka Jēzus ir Kungs, bija ticība Viņa apslēptajai godībai, uz miesā apslēpto Dievu, patiesajam Dievam patiesa cilvēka veidolā. Tomēr šī apslēptība nekur nav tik dziļa kā krustā. Luters šo faktu formulē kā cruce tectum (“paslēpts zem krusta”). Zem krusta ir paslēpts Kristus dievišķais majestātiskums pirms Viņa augšāmcelšanās un paaugstināšanas. Zem krusta ir paslēpta Viņa valstība, “vai tā būtu atklāta, vai paslēpta zem krusta” (Apoloģija VII & VIII, 18). Tā tas ir arī ar baznīcu: “Baznīca ir apslēpta, svētie nav zināmi” (WA 18:652 [LW 33:89]). Citādi nevar būt. “Ir nepieciešams, lai viss, kam tiek ticēts, būtu apslēpts” (WA 18:633 [LW 33:62]). Krusts un ticība ir savstarpēji saistīti. Krusta teoloģija allaž ir ticības teoloģija. Krusts pieprasa, lai mūsu ticība būtu pretēja tam, ko redz mūsu acis.

Ja krusts ir tā vieta, kur Dievs sevi atklāj apslēptībā, tad tā ir arī vieta, kurā Dieva atklāsme ir mūsu saprātam šķiet visnepieņemamākā. Salīdzinot ar to, ko pasaule dēvē par gudrību, kā to norādīja jau Pāvils, krusta vārds ir vislielākā ģeķība, vissmieklīgākā teorija, ar kādu vien filozofs var saskarties. Tas, ka viena cilvēka nāve varētu būt visu cilvēku pestīšana, ka šī nāve Golgātā varētu būt izpirkšanas upuris par visiem pasaules grēkiem, ka nevainīga cilvēka ciešanas varētu novērst Dieva dusmas – tie ir apgalvojumi, kuri met izaicinājumu ikvienam cilvēka ētiskajam vai reliģiskajam uzskatam, kādi cilvēkam piemīt pēc viņa dabas. Jau iepriekšpieņemtā mācība par vispārējo grēcīgumu pasaulei ir kaut kas tāds, kas vispār nav apspriežams, jo tas nozīmētu filozofiskās ētikas galu.

Un nu Svētie Raksti paziņo, ka tieši šī “ģeķīgā” krusta sludināšana ir Dieva gudrība, kura “samaitās [šīs pasaules] gudro gudrību” (1.Kor.1:18 un tālāk). Pastāv pilnīgas un nepārvaramas pretrunas starp Dieva gudrību un pasaules gudrību. Tas, kas cilvēkam liekas muļķīgs (ģeķīgs), Dievam liekas gudrs, un otrādi.

Aizstāvoties no godības teoloģijas mēģinājumiem to apstrīdēt, Luters [21. Heidelbergas tēzē] iedziļinājās šīs pretrunas dzīlēs dziļāk, nekā jebkurš teologs pirms viņa.

“Godības teoloģija labo dēvē par ļaunu, bet ļauno – par labu. Krusta teoloģijas sauc lietas īstajos vārdos.”

Tas, ko cilvēks uzskata par labu, Dieva acīs var būt grēks, piemēram, aristoteliskās ētikas piekritēju tiekšanās pēc tikumības. Tas, ko cilvēka gudrība uzskata par labu un tādēļ tiecas pēc tā – bagātība, panākumi, pārpilnība – šīs lietas Dievs savā gudrībā var uzskatīt par kaitīgām pašam cilvēkam un tādēļ tās liegt. Pēc Dieva prāta slimības, neveiksmes un nabadzība varētu būt daudz labākas. Un Dieva prāts nekļūdās, pat ja tas ir pretrunā visam cilvēciskajam saprātam. Pēc mūsu saprašanas, nevar būt nekāda labuma no tā, ka kāds gadiem ilgi guļ uz slimības gultas ar kādu neārstējamu kaiti un pēc tam piedzīvo lēnu, un mokpilnu nāvi. Tomēr Dievs šādā šķietami bezjēdzīgā liktenī varētu saskatīt kaut ko ļoti labu. “Kad Dievs atdzīvina, Viņš to dara, nogalinot; kad Viņš attaisno, Viņš to dara, padarot vainīgu; kad Viņš paaugstina līdz debesīm, Viņš to dara, nogrūžot ellē,” Luters saka par Dieva darbiem, kurus nespēj aptvert mūsu saprāts, darbā Gribas verdzība.

“Nolemjot nāvei, viņš atdzīvina” (occidendo vivificat): mēs iemācamies tam ticēt zem Kristus krusta. Mūsu acis tur saskata vienīgi ciešanas, vājumu, Dieva pamestības agoniju, apkaunojumu, pārliecinošu ļaunuma triumfu un nāves uzvaru. Taču ticībai visas šīs lietas ir vienīgi visibilia Dei, tas, ko Dievs ļauj redzēt. Tajā visā ir dziļi paslēpts lielais Dieva un cilvēces salīdzināšanās notikums, pasaules Pestītāja uzvara, kurai ir jātic, neskatoties uz visu šķietošo un neskatoties uz mūsu saprāta šaubu pilno jautājumu: “Kā gan tas var būt?”