Velns visādos veidos mēģina sašūpot ticību

Velns sacīja sievietei: “Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” (1.Moz.3:1) Redzi, kā velns sāk savu uzbrukumu. Viņš grib, tā sakot, izsist pamatu zem kājām, proti, ticību Dievam: “Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet?”

Viņš joprojām runā piesardzīgi, neizsaka nekādus apgalvojumus, bet mudina Ievu pašu domāt noteiktā virzienā, lai tā lietotu savu prātu, Dieva pavēlēs meklētu kādu loģiku un vaicātu, vai gadījumā te nav kāds pārpratums. Drīz Ieva iesaistās sarunā un kļūst aizvien drošāka, līdz velns pārliecinoši tai apgalvo: “Jūs mirt nemirsit.”

Tādas spēles spēlē velns. Viņš sāk sašūpot ticību, musināt prātu pret Dieva vārdu un darīt cilvēku nedrošu par tā jēgu. Ja viņam tas izdodas, spēle ir uzvarēta. Turpretī, ja cilvēks pastāv dzīvā ticībā Dieva vārdam, tad neviena kārība nav tik stipra un neviens kritiens nav tik dziļš, lai nebūtu labojams. Tā ir ar velnu.

Mārtiņš Luters raksta:

Tā rīkojās velns, lai ar savu runāšanu aizvestu Ievu prom no tā., ko sacījis Dievs, un, novācot no ceļa Dieva vārdu, tas samaitā cilvēka vislabāko gribu, kas bijusi iepriekš, un sadumpo cilvēku pret Dievu. Tā velns samulsina un samaitā prātu, ka tas vairs nesaprot Dieva gribu, un drīz pēc tam nepaklausīgas un dumpīgas kļūst arī rokas, kas pretēji Dieva bauslim stiepjas, lai noplūktu aizliegto augli, kā arī nepaklausīga mute un zobi. Īsi sakot, viss ļaunums izriet no neticības pret Dievu un šaubām par Viņa vārdu. Jo kas gan var būt ļaunāks kā nepaklausīt Dievam un paklausīt velnam?

Tāds bija velna nodoms ar šo nekrietno, maldinošo jautājumu: “Jā, vai tiešām Dievs ir sacījis?” It kā viņš gribētu teikt: “Jūs nu gan esat īsti muļķi, ja iedomājaties, ka Dievs tā būtu sacījis. Dievam nekad nav īpaši rūpējis, vai jūs ēdat vai neēdat. Turklāt — vai jūs, kas esat likti par visas zemes pārvaldniekiem, varētu būt tik saistīti, ka jums nav brīv ēst no visiem dārza augļiem. Vai tas nav pretrunā ar to, ko Dievs jums teica iepriekš: Es esmu jums devis visus dārza kokus, ēdiet un esiet paēduši utt.” Šādi vecā čūska samulsināja apjukušo Ievu, veda to neskaidrībā un neticībā Dieva vārdam.

Tāpat velns rīkojas arī šodien. Vai tas nav zīmīgi, ka mēs nereti dzirdam tos pašus vecās čūskas vārdus, kas slāpē ticību vientiesīgā dvēselē? Vai tiešām Dievs teicis? Piemēram, vai tiešām Dievs teica, ka tas, kas neturēs visu Bauslību, būs nolādēts? Vai Dievs būtu licis cilvēku virs zemes, ja zinātu, ka cilvēks kritīs un viņš būs jāpazudina? Vai tiešām Dievs ir teicis, ka neviens nepaliks nesodīts, kas Viņa Vārdu tukši un necienīgi lieto? Vai Dievs, kas ir mīlestība, var būt tik bargs un principiāls soģis? Šādi velns stiprina bezdievīgos viņu augstprātībā, kas droši paļaujas uz Dieva mīkstsirdību un domā, ka viņiem nekas slikts nenotiks. “Jūs nemirsit vis,” iedrošina velns.

Velns nemitīgi mēģina sašūpot ticīgu cilvēku paļāvību uz Dievu un jautā: “Vai tiešām Dievs ir teicis?” Piemēram, vai tiešām Dievs teicis, ka nepieskaitīs manus grēkus, kas ir manī un ko jūtu? Vai tiešām Dievs ir teicis, ka es, būdams grēcinieks visas sava mūža dienas, tomēr esmu Viņa mīļais bērns tā, it kā nekad nebūtu grēkojis? Un tas viss ir tikai Viņa Dēla nopelna dēļ, kas nodevis Sevi par mūsu grēkiem? Vai tiešām Dievs ir teicis, ka paliks ar mums kopā ik dienas, arī manā mazajā kambarī, un uzklausīs visu, ko es lūdzu un par ko nopūšos?

Šādi vecā čūska visādos veidos mēģina likt šķēršļus mūsu ticībai, lai darītu mūs nedrošus, savās domās šaubīgus un pēc tam vadītu mūs pēc sava prāta. Mums vienmēr ir jābūt modriem.