Plaisas kristīgās draudzes celtnē

“Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus” (1.Kor.3:11).

Jebkurai ēkai pamats ir tas, kas visu nes un satur kopā; bet tā kā mēs to neredzam, tad to arī bieži vien atstājam neievērotu. Redzama ir un tiek lietota pati celtne. Ja tajā parādās plaisas, tad var secināt, ka kaut kas nav kārtībā ar pamatu.

Pirmā vēstule korintiešiem ir pamācība, kā analizēt un pārvarēt plaisas kristīgās draudzes celtnē. σχίσμα (1.Kor.1:10; 11:18; 12:25) burtiski nozīmē “plaisa” vai “šķelšana”; “herēze” (1.Kor.11:19) ir grupu jeb frakciju veidošana, izdarot izvēli un norobežojoties. Tas, ka abi šie jēdzieni nostiprinājušies leksikā, kuru lieto, runājot par baznīcu, un ka šis lietojums mūsdienās ar to arī aprobežojas, neizslēdz to, ka runa šeit ir par parādībām un rīcības veidu cilvēku sabiedrībā vispār, kāds tas var būt sastopams visur. Noteicošā tēma pirmajā vēstulē korintiešiem nav šādu tēmu parādīšanās, bet gan pienācīga šādas parādības pārvarēšana kristīgā garā.

Ekstrēmi saspringtā situācijā, kad draudzē izveidojušās frakcijas, kas viena ar otru konkurē un strīdas, apustulis tās ved atpakaļ pie pamatiem. Frakciju pazīmes ir autoritāšu vārdi, uz kuriem var atsaukties un kurus var citēt: Pāvils, Apolls, Kēfa, Kristus (1.Kor.1:12; 3:22). Ar šiem personu vārdiem var apzīmēt noteiktas “teoloģijas” resp. “teoloģiskas tradīcijas”, un savādā veidā Kristus Vārds šeit parādās vienā rindā ar pārējiem personu vārdiem, lai gan tam vajadzētu būt visu vārdam. Šie vārdi acīmredzot norāda ikreiz uz kādu īpašu kristietības īstenošanas veidu, un tas nekādā ziņā nav jāuztver tikai negatīvi, jo “novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie” (1.Kor.11:19). Bet acīs krīt arī tas, ka šeit bez dažādo grupējumu vadošo personu vārdiem netiek pieminēts nedz konflikta cēlonis nedz atsevišķo virzienu savdabība. No tā tomēr nav jāsecina, ka pastāvētu kaut kāda nenosakāms plurālisms, pastāvot prasībai pēc kristīgas “indiferences”. Kā tas šeit skaidri saskatāms, apustuļa ceļš konflikta pārvarēšanā ved nevis pie kāda morāliska bet gan pie dogmatiska risinājuma.

Kur kristiešu starpā norisinās cīņa par kristietības praktisko īstenošanu, tur draud tas, ka ar dažādiem kristīgiem jautājumiem tiek aizsegts pats Kristus, ka Viņa darbu aizstāj dažādi kristiešu darbi un programmas. Tas sākas ar to, ka skolotāju un vadītāju personības aizsedz Jēzus Kristus personu, un tas notiek jau tad, kad tie savu vārdu liek blakus Jēzus Kristus Vārdam.

Apustulis pamāca “mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā” (1.Kor.1:10). Runājot par konfliktu kristiešu starpā, tiem īstenojot kristietības jautājumus, apustulis norāda uz Kristu un Viņa darbu: “Vai tad Kristus ir dalīts? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti uz Pāvila vārda?” (1.Kor.1:13) Kopība pastāv Kristū, kurš par mums ir miris un kura svētība mums dota kristībā kā sadraudzība ar Kristu. Tas veido sadraudzību kristiešos.