Pateicība

Pateicība nenāk no cilvēka sirds pašas krājumiem, bet gan no Dieva Vārda. Tāpēc pateicība ir jāmācās un tajā jāvingrinās.

Pateicība pāri dāvanām meklē devēju. Tā rodas mīlestībā, kuru tā saņem.

Pateicība ir pietiekoši pateicīga, lai ļautu sev dāvināt. Lepnums pieņem tikai to, kas tai pienākas, tā izvairās saņemt dāvanu.

Pateicīgajam viss top par dāvanu, jo viņš zina, ka viņš vispār nav pelnījis kādus labumus.

Pateicībā es iegūstu pareizās attiecības ar manu pagātni, tajā pagātne kļūst auglīga nākotnei. Bez pateicības mana pagātne nogrimst tumsībā, neizprotamais nozūd nekurienē. Lai es nepazaudētu savu pagātni, bet to atkal pilnībā atgūtu, pateicībai ir jāpievienojas nožēlai. Pateicībā un nožēlā mana dzīve saslēdzas vienā veselumā.

Nepateicība sākas ar aizmiršanu, no aizmiršanas seko vienaldzība, no vienaldzības izaug neapmierinātība, ne neapmierinātības izmisums, no izmisuma lāsts.