Atšķiršana, ko veic Svētais Gars

Lasot Luteru, atkal un atkal sastopam jēdzienus “izšķiršanās”, “atšķiršana”, “atškirības” un “pretiškības”. Visos šajos gadījumos runa principā ir par atšķirību starp to, ko cilvēki dara, grib un domā, un to, ko dara, plāno un grib Dievs.

Šeit runa nav par kādu teoloģisku konceptu; pa īstam to var saprast tad, ja saskata un atzīst to, kā Trīsvienīgais Dievs kā persona sastopams viņa [runātajā] vārdā. Tā tātad ir norise, kurā Dievs ir subjekts, kur Viņš runā, rīkojas un darbojas.

Tā tas ieraugāms Viņa vārdā Svētajos Rakstos, un tas notiek, darbojoties Viņa vārdam. Tādēļ tā nav nekāda īpaša mācība vai tehnika, bet gan runa ir par to, kas notiek cilvēka sirdsapziņā, resp., sirdī, baznīcā, bet arī Dieva radītajā un uzturētajā pasautē tad, kad darbojas vārds un sakramenti.

Zināms, ja Svētos Rakstus uztver tikai kā seno laiku tekstus un ar tiem kā ar tādiem arī apietas, šīs iedarbības ietekme paliks nepamanīta; tad paliekam pie nedzīva burta. Luters savā sprediķī par Radīšanas grāmatu par to saka:

“Ar Svēto Rakstu vārdiem apietas divējādi. Pirmkārt, tie, kas nav patiesi ticīgi, par šo burtu izveido kaut kādu savu ieskatu. Citi mēģina vārdu aptvert ar cilvēka prātu; tiem nepalīdz nekas, viņi var daudz stāstīt un domā, ka pazīst visu Bībeli, taču nezina no Rakstiem ne pašu mazāko zīmīti… Jo prāts nespēj saprast pat ne pirmās nodaļas (1.Mozus grāmatas) vārdus.”