Kristieši jau dzīvo Debesīs

“Bet augšējā Jeruzāleme ir svabada, tā ir mūsu māte.” [Gal.4:26]

Augšējā Jeruzāleme, tas ir, garīgā Jeruzāleme, ir Sāra (tomēr Pāvils tai nepiešķir tieši personas vārdu Sāra, bet nosauc to ar sugas vārda palīdzību, sacīdams: “brīvā”), tas ir, īsta kundze, kas ir brīva. Tā ir mūsu māte, kas dzemdē nevis kalpībai kā Hagare, bet brīvībai. Taču Debesu Jeruzāleme, kas ir augšā, ir Baznīca, proti, ticīgie, kas izkaisīti pa visu pasauli, bet kuriem visiem ir viens Evaņģēlijs, tā pati ticība un Kristus, viens un tas pats Svētais Gars un sakramenti.

Vārds “augšējā” jāsaprot ne tā, kā to dara sofisti, kas šo vārdu saista ar galamērķi, ar triumfējošo Baznīcu (kā viņi saka) Debesīs, bet gan – par Baznīcu, kas dzīvo un cīnās šeit, uz zemes. Nav arī jābrīnās, ka par dievbijīgiem cilvēkiem saka: viņš savu dzīvi dzīvo Debesīs – kā. Fil.3:20 lasām: “Mūsu piederība ir debesīs” – ne attiecībā uz vietu, bet – cik kristietis tic, cik viņš satver neaprakstāmās, mūžīgās Debesu dāvanas, tik viņš arī ir Debesīs.

Debesu svētība ir kļūt brīvam no Bauslības, grēka un nāves, tikt attaisnotam un atpestītam, iemantot sev samierinātu Dievu, drošu sirdi, priecīgu sirdsapziņu un garīgu mierinājumu, ka mums ir Kristus atziņa, Rakstu pravietojumi un atklāsme, Svētā Gara dāvanas, prieks Dievā utt.

Jaunā, Debesu Jeruzāleme, kas ir brīva kundze, ir paša Dieva iedibināta nevis Debesīs, bet uz zemes; tā ir mūsu visu māte, no kuras mēs esam dzimuši un vēl joprojām ik dienu dzimstam. Tā nu mūsu mātei, tāpat kā viņas pēcnācējiem, ir jāmājo šeit uz zemes cilvēku vidū. Un tomēr tā mūs dzemdē garīgā, nevis miesīgā veidā – ar Vārda kalpošanas un sakramentu palīdzību.