Dedzība Dieva goda dēļ
“Jo Tas, kas Pēterim bija devis spēku apustuļa darbam apgraizīto starpā, Tas arī man bija devis spēku pagānu starpā.” [Gal.2:8]
Šis ir viltus apustuļu argumenta atspēkojums. Pāvils saka: kādēļ viltus apustuļi lielās, ka Evaņģēlijs, ko sludināja Pēteris, ir bijis spēcīgs, ka šis apustulis ir darījis daudz lielu brīnumu, pat uzmodinājis mirušos, ka viņa ēna dziedinājusi slimos? (Ap.d.5:15) Es pieļauju, ka tas viss tā ir bijis. Taču Pēteris šos spēku bija saņēmis no Debesīm, Dievs bija devis spēku viņa balsij, tādēļ daudzi viņam ticēja, un ar viņa starpniecību tika darīti daudzi brīnumu darbi.
Tieši tas pats spēks ir bijis arī man; es to neesmu saņēmis no Pētera, bet tas pats Dievs un Gars, kas bijis spēcīgs Pēterī, tāpat bija spēcīgs arī manī. Man bija dota tā pati žēlastība, es daudzus mācīju un darīju brīnumus, arī es ar savu ēnu dziedināju slimos. To apliecina Lūka Ap.d.19:11-12: “Dievs darīja neparastus brīnumus ar Pāvila rokām, tā, ka pat sviedru autu un priekšautus no viņa miesas uzlika neveseliem, un slimība tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja.”
Pāvils nevienā lietā negrib tikt uzskatīts mazāks par citiem apustuļiem; viņu vada dievbijīgs un svēts lepnums.
Pāvils šeit izturas pret Pēteri tik godkārīgi un lepni tādēļ, ka tas ir nepieciešams — Dieva dēļ. Dedzība Dieva goda dēļ spieda viņu izturēties tik lepni. To šie neslavas cēlāji nepamanīja, tādēļ domāja, ka Pāvila lepnums ir miesīgs. Taču šis jautājums nebija par kaut ko tādu, kas attiektos uz Pāvilu, bet gan — par ticību.
Ticības lietās mums jābūt neuzveicamiem, nelokāmiem un loti stūrgalvīgiem, ja tas būtu iespējams, cietākiem par dimantu. Turpretī lietās, kas saistītas ar mīlestību, mums jābūt mīkstākiem un paļāvīgākiem par niedri vai lapu, gataviem pieļaut itin visu.
Šeit bija radies strīds nevis par Pāvila godu, bet par Dieva godu, par Dieva Vārdu un patieso dievkalpojumu, par reliģiju un ticības taisnību. Šīm lietām bija jāpaliek neaizskartām.
Ieskaties