Īpašais aicinājums sludināt Evaņģēliju

Pāvils, apustulis, ne cilvēku sūtīts, nedz kāda cilvēka, bet Jēzus Kristus iecelts no Dieva Tēva, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem. [Gal.1:1]

Pāvils bija dēstījis galatiešu draudzē šķīsto Evaņģēlija un ticības taisnības mācību, taču tūliņ pēc viņa aiziešanas šajā draudzē bija ielavījušies maldu mācītāji, kas sapostīja visu, ko apustulis bija dēstījis un pareizi mācījis.

Jau pašā savas vēstules sākumā Pāvils aizskar maldu mācītājus, kuri bija lielījušies, ka esot apustuļu mācekļi un nākuši, viņu sūtīti. Pāvilu šie mācītāji nicināja, jo viņš nebija ne apustuļu māceklis, nedz arī nāca, kāda sūtīts, lai sludinātu Evaņģēliju. Pāvils bija ieradies pavisam no citurienes, pats pēc sava nodoma pieņemdams sludināšanas amatu.

Pret šādiem uzskatiem Pāvils savu aicinājumu aizstāv un saka: mans amats jūsu sludinātājiem šķiet nicināms; taču, lai kas būtu visi tie, kuri pie jums ir nākuši, viņi visi ir cilvēku vai kāda cilvēka sūtīti, tas ir, vai nu nākuši paši no sevis, bez aicinājuma vai arī ir citu sūtīti. Taču mans aicinājums nav nācis no cilvēkiem, nedz arī no kāda cilvēka — tas ir pārāks par visiem citiem aicinājumiem, kādi vien saņemami pēc tā aicinājuma, kas tika dots apustuļiem, jo mans aicinājums ir nācis no Jēzus Kristus.

Šodien Dievs mūs visus aicina sludināšanas amatā ar netieša aicinājuma palīdzību, tas ir, ar kāda starpnieka, cilvēka palīdzību. Savukārt apustuļi ir tikuši aicināti bez starpniekiem — viņi saņēmuši aicinājumu no paša Kristus, tāpat kā pravieši Vecajā Derībā ir paša Dieva aicināti.

Pāvils saka, ka ir “ne cilvēku sūtīts, nedz kāda cilvēka, bet Jēzus Kristus iecelts,” un piebilst “no Dieva Tēva, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem.”

Savā sirds pārpilnībā viņš vēlas nest neizdibināmās Kristus bagātības, kurš ir uzcēlies no mirušajiem, un ar to ir nopelnījis uzvaru pār likumu, grēku, nāvi, elli un visu ļauno, un šo uzvaru Viņš dāvājis mums.