Dažas Ēzopa fabulas

Gailis rakāņājies mēslos un atradis vērtīgu pērli. Kad viņš redzēja to guļot netīrumos, viņš sacīja: “Raugi, tu, glītā lietiņa, tu guli te tik nožēlojama; ja tevi atrastu tirgotājs, viņš priecātos par tevi un tu nāktu lielā godā, bet tu piederi man un man neesi vajadzīga, es paceļu graudiņus vai tārpiņus un atstāju visas pērles citam; vari palikt, kur guli”.

Fabula māca, ka šī grāmatiņa ir nevērtīga zemniekam un rupjiem ļaudīm; tie nicina visu mākslu un gudrību un saka: māksla nāk pēc maizes; taču tā brīdina, ka šo mācību nonievāt nedrīkst.

Vilks un jēriņš nebaiļojoties kopā gāja dzert no viena strauta; vilks dzēra augstāk pa straumi, bet jēriņš tālu lejāk. Kad vilks bija ieraudzījis jēriņu, viņš aizskrēja pie tā un sacīja: “Kāpēc tu duļķo man ūdeni, tā ka es nevaru dzert?” Jēriņš atbildēja: “Kā es varu tev saduļķot ūdeni, jo tu taču dzer augstāk nekā es un vari duļķot ūdeni man?” Vilks teica: “Kā? Vai tu turklāt vēl mani lamāsi?” Jēriņš atbildēja: “Es tevi nelamāju.” Vilks sacīja: “Jā, tavs tēvs pirms sešiem mēnešiem arī tā man darīja, tu gribi viņam līdzināties.” Uz to jēriņš atbildēja, ka viņš tai likā vēl nemaz neesot bijis piedzimis. Vilks tad teica: “Bet tu esi nograuzis un izpostījis manas pļavas un laukus.” Jēriņš atbildēja: “Kā tas ir iespējams, man taču vēl nav zobu.” “Ei,” sacīja vilks, “ja tu proti tik daudz atrunāties un pļāpāt, es negribu tevi šodien atstāt neapēstu”, un saķēra nevainīgo jēriņu, un apēda.

Pasaules kārtība ir šāda: kas grib būt dievbijīgs, tam jācieš; būtu jāizlauž daļa no vecā žoga, jo vara iet pirms taisnības; ja sunim iegribas, viņš ādu apēd, ja vilks ko gribēs, tad jēram nekad nebūs taisnības.

Pele labprāt gribēja tikt pāri ūdenim, bet nevarēja un lūdza vardei padomu un palīdzību.Varde bija draiskule un teica pelei: “Piesien savu kāju pie manas kājaa, tā es varu peldēt un tevi pārvilkt pāri.” Taču, kad viņas nonāca pie ūdens, varde ienira un gribēja peli noslīcināt, bet pele aizsargājās un ķepurojās; te pielidoja piekūns un noķēra peli, izvilka tai līdzi arī vardi un apēda abas.

Uzmanies, ar kādu sadarbojoties, pasaule ir viltīga un pilna neuzticības, ja kāds draugs to spēj, viņš iebāž otru maisā; bet neuzticība vienmēr atriebjas neuzticīgajam, kā šeit tas notika ar vardi.

Pirms maltītes suns prasīja aitai maizi, ko esot tai aizdevis. Tā kā aita liedzās, suns pieaicināja lieciniekus. Pirmais liecinieks bija vilks, kas teica: “Es zinu, ka suns aizdevis aitai maizi.” Lija teica: “Es biju tur klāt”; piekūns sacīja aitai: “Kā tu drīksti tik nekaunīgi liegties?” Tā aita ar kaunu zaudēja lietu, un viņai vajadzēja pirms laika ar zaudējumiem nocirpt savu vilnu, lai samaksātu par maizi, par ko viņa nemaz nebija parādā.

Uzmanies no nikniem kaimiņiem, pacietīgi samierinies, ja gribi dzīvot starp cilvēkiem. Jo neviens nenovēl otram neko labu, tāda ir pasaules kārtība.

Suns skrēja pa straumi un turēja mutē gaļas gabalu; kad viņš ieraudzīja ūdenī gaļas atspulgu, viņam likās, ka arī tur ir gaļa, un viņš kāri kampa pēc tās. Taču, tā kā viņš bija atvēris muti, gaļas gabals izkrita un straume to aiznesa prom; tā viņš pazaudēja abus, gaļu un atspulgu.

Ir jāapmierinās ar to, ko Dievs dod. Kas noniecina mazumu, nedabū lielo; kas grib par daudz, tam beigās nepaliek nekas, dažs zaudē zināmo nezināmā dēļ.

Vērsis, kaza un aita piebiedrojās lauvam un kopā devās mežā medīt. Kad viņi bija noķēruši briedi un sadalījuši to četrās daļās, lauva teica: “Jūs zināt, ka viena daļa ir man kā jūsu biedram, otra pienākas man kā zvēru karalim, trešo es gribu tāpēc, ka esmu stiprākais un esmu skraidījis un strādājis vairāk par jums trim; bet tam, kas grib ceturto, nāksies man to atņemt ar spēku. “Tā šie trīs dabūja par savām pūlēm tikai noskatīties un kā algu zaudējumu.

Neķer par augstu, turies pie tev līdzīgajiem. Dulcis inexpertis cultura potentis amici: ar kungiem nav labi ēst ķiršus, viņi tevi nomētās ar kauliņiem… Tāda ir sabiedrība ar lauvu, kur vienam tiek bauda, bet citiem tikai zaudējumi.