Pagānisms baznīcā

Lutera laikā evaņģēliskie teologi norādīja, ka Romas mācība par pestīšanu ar labajiem darbiem ir antikristīgā un pagāniska, taču Romas teologi to noliedza, bet šodien paši Romas teologi – un īpaši tagadējais pāvests – ir paziņojuši par to, ka visās reliģijās, arī pagāniskajās, ir rodama pestīšana:

“Tie, kas bez pašu vainas, nepazīdami Kristus Evaņģēliju un Viņa Baznīcu, tomēr ar šķīstu sirdi meklē Dievu un dievišķās žēlastības ietekmē cenšas pildīt Viņa gribu [t.i. darīt labos darbus], ko tie uzzina no savas sirdsapziņas balss, var iemantot mūžīgo pestīšanu.”

Protams, tas rada teoloģiskas dabas problēmu: kā šo apgalvojumu saskaņot ar tradicionālo Romas baznīcas teoloģiju? Šīs grūtības apzinās arī Roma:

“Attiecībā uz veidu, kādā Dieva glābjošā žēlastība, kas caur Kristu Svētajā Garā vienmēr tiek dāvāta un noslēpumainā veidā saistās ar Baznīcu, sasniedz individuālos nekristiešus, Otrais Vatikāna koncils tikai konstatē, ka Dievs to dāvā “Viņam zināmā ceļā” (Adgentes, 7). Teoloģija strādā pie šī temata padziļināšanas. Šis teoloģiskais darbs ir jāiedrošina, jo tas neapšaubāmi ir noderīgs, lai arvien labāk saprastu Dieva glābšanas plānus un to īstenošanas ceļus. “

Tomēr šķiet, ka to nebūs grūti izdarīt, jo tradicionāli Roma vienmēr tādā vai citādā veidā ir mācījusi pestīšanu ar darbiem, tāpēc attiecināt to uz nekristiešu labajiem darbiem arī nekādā ziņā nebūs grūti.

Kāpēc šī jaunā Romas mācība mums būtu īpaši jāņem vērā?

Ja skaidrais Evaņģēlijs tiek vēl arvien nolādēts, bet reliģijas un darbi bez Evaņģēlija un ticības, un patiesās Dieva atziņas tiek saukti par pestījošiem, tas nozīmē, ka Romas baznīca idejiski nu jau pavisam atklāti nostājas bezdievīgās un pretkristīgās pasaules pusē. Tā ir atkrišana no kristietības atpakaļ pagānismā.

Arī pagāniskajā Romas impērijā (ko Jāņa atklāsmes grāmatā simbolizē pūķis) valdīja liela iecietība pret visām dažādajām pagāniskajām reliģijām; tā bija šīs varas oficiālā ideoloģija jeb, runājot Atklāsmes grāmatas vārdiem, “pūķa runa”. Šāda iecietība ir vienmēr bijusi raksturīga pagānismam jeb reliģijām, kas pielūdz daudzus dievus; Tikai patiesā dievatziņa vienmēr ir konsekventi nostājusies pret šādiem uzskatiem.

Taču šodien arī oficiālā pāvesta vara ir solidarizējusies ar pagānu pazudinošajiem maldiem un atteikusies no patiesas Evaņģēlija mācības. Šī jaunā Romas mācība ir pilnībā pieņemama visiem Kristus un Evaņģēlija pretiniekiem un pulcina tos vienkopus. Turklāt arī laicīgajai varai, kas atrodas dziļā ideoloģiskā krīzē un cenšas pārvaldīt sašķeltu, multireliģisku un multikulturālu pasauli, šāda Romas ideoloģija liksies kā brīnumzāles pret daudzām nopietnām kaitēm, kuras nomoka un šķeļ sabiedrību. Ir taču atrasta it kā jauna iecietības ideoloģija, kas liks norimt visām reliģiskajām un idejiskajām atšķirībām. Taču patiesībā tas ir tas pats vecais Romas pagānisms jeb “pūķa runa”. Tādējādi šodienas Romas baznīca ar savu jauno mācību nu jau pilnīgi atbilst Jāņa atklāsmes grāmatas vārdiem “Tam bija divi ragi, tādi kā jēram, bet tas runāja kā pūķis” (13:11).

Romas pāvestība ir tāda baznīciska lielvara (ragi, tādi kā jēram, t.i., Kristum), kas pauž šīs pasaules valdnieka ideoloģiju (bet tas runāja kā pūķis); Eiropas Savienības ideja ir sena, tās saknes neviena cita baznīca vai vara pasaulē neatbilst šādām pazīmēm.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka tas nav tikai kāds teoloģisks vai teorētisks jautājums. Tam ir ļoti praktiskas konsekvences,

Pirmkārt, tas ir jautājums par Kristus dāvāto pestīšanu, no kuras Romas jaunā ideoloģija cilvēkus ved projām bezdievīgajā pagānismā jeb sātana varā, kā to nosauc apustulis Pāvils (Ap.d. 26:17-18), t.i., ved visu pasauli uz elli, un ne mazāk.

Otrkārt, tas ir jautājums, kas ir cieši saistīts ar kristiešu vajāšanām pēdējos laikos. Neviens patiess kristietis nevarēs kopā ar Romas baznīcu apliecināt šādus bezdievīgus un pazudinošus melus un zaimus pret Svēto Garu. Patiesie kristieši arī nevarēs klusēt, kad ar šādiem meliem cilvēki tiks vesti pazušanā, tie runās un sludinās patieso Evaņģēliju, un tādēļ tie tiks vajāti. Šī iemesla dēļ tie tiks vajāti gan baznīcā, kur bezdievīgā mācība tiks uzspiesta, gan ārpus baznīcas, jo pasaules varenie šos Romas melus izmantos kā savu ideoloģiju, kas neapšaubāmi un acīmredzami veicinās visas sabiedrības vienotību. Un trešajai Romai jeb Eiropas Savienībai tieši šāda ideoloģija ir vitāli nepieciešama.

Jā, tieši šīs bezdievīgās doktrīnas dēļ, kura paredz pestīšanu ar darbiem bez ticības uz Kristu, kristieši tiks vajāti un nonāvēti. To mums saka pats Kungs: “Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs būsit visu tautu ienīsti Mana Vārda dēļ.” (Mt. 24:9) Taču turpat tālāk Viņš ir arī sacījis: “Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” (Mt. 24:13)

Vēl varētu piebilst, ka, salīdzinot ar Lutera laikiem, Romas baznīca arī nav ne mazākā mērā atteikusies no tām viltus mācībām un pretkristīgajām izdarībām, kuru dēļ Luters sauca pāvestību par Antikristu. Ja nekas Romas mācībā nav būtiski mainījies uz labo pusi, bet vēl daudzas citas bezdievīgas lietas ir nākušas klāt, tad Lutera vārdiem šodien ir vēl stiprāks pamats.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.8(24)]