Morāle un ekonomika

Morālā negatīvisma un visatļautības ziņā mēs jau minam uz papēžiem Sodomai un Gomorai, un pasaules vēsture nepazīst precedentu, kad kādai civilizācijai būtu izdevies aiziet vēl kaut kur tālāk. Arī Kristus mācība par pēdējiem laikiem ietver kādu īpašu norādi uz to, ka pēdējos laikos dzīvojošie būs līdzīgi Sodomai un Gomorai (sk. Lk. 17:28-32).

Ja liberalizācijas virzienā svārsts, šķiet, drīz būs sasniedzis savu tālāko iespējamo punktu, tad varam sagaidīt arī to, ka pēc zināma laika tas sasniegs savu tālāko iespējamo punktu arī totalitārisma virzienā. Par šādu totalitārisma kalngalu liek domāt arī Atklāsmes grāmatas pravietojuma vārdi.

Dažas pazīmes šodienas situācijā liecina, ka svārsta kustība liberalizācijas virzienā jau sāk palēnināties un parādās pretēji virzīti procesi, kas pamatā saistīti ar ekonomiskās brīvības plānveidīgu ierobežošanu.

Ja iepriekš Rietumu kapitālistiskā sabiedrība bija cieši saistīta ar brīvā tirgus ekonomiku, tad šodien mēs redzam, ka notiek pāreja uz plānveida ekonomiku. Dažādām ES direktīvām, subsīdijām un sankcijām nav nekā kopēja ar brīvo saimniekošanu. Jau paši vārdi – direktīvas, subsīdijas un sankcijas — liecina par nozīmīgu pārmaiņu. Šie vārdi aizstāj leksiku, kas tradicionāli bija saistīta ar brīvu saimniekošanu: tirgus liberalizācija, brīvā konkurence, peļņa u.c.

Šādu plānveida ekonomiku mēs, bijušās PSRS iedzīvotāji, esam pieredzējuši, arī daži nosaukumi, kas saistīti ar šo plānveida saimniekošanu mums ir pazīstami.

Eiropas Savienībā ar šīs plānveida saimniekošanas ieviešanu nodarbojas īpaši izveidotas komisijas un īpaši pilnvaroti komisāri, šāds nosaukums atsauc atmiņā komunistu diktatūras pirmos gadus, kad sarkanie komisariāti un komisāri nodrošināja jaunajā padomju valstī pāreju no kapitālistiskās saimniekošanu uz valsts monopolizēto, no tirgus saimniekošanas – uz varas diktētu. Arī pats vārds komisārs politikā tradicionāli apzīmē pagaidu amatu pārejas periodā.

Morāle un ekonomika modernajos laikos vienmēr ir gājušas roku rokā. Nevar iedomāties padomju ideoloģisko diktatūru savienojumā ar liberālu ekonomiku, tāpat arī otrādi – grūti būtu iedomāties pilnīgu ideoloģisku liberālismu savienojumā ar strikti reglamentētu un diktētu ekonomisko dzīvi. Šāds veidojums vienkārši nevarētu pastāvēt. Plānveida saimniekošana var organiski sadzīvot tikai ar totalitāru ideoloģiju, un liberālisms ideoloģiskā ziņā – vienīgi ar brīvo saimniekošanu jeb tirgus ekonomiku.

Šodien varētu likties savādi, ka tāds liberāls veidojums kā ES, kur atļauts teju vai viss un pat aizliegti nāvessodi, varētu pārvērsties par galēji despotisku un represīvu režīmu, kurā “visi, kas nepielūgtu zvēra tēlu, tiktu nokauti” (Atkl. 13:15). Taču tieši jautājums par nāvessodu var izrādīties mūsu apskatāmajā jautājumā ļoti zīmīgs un tādēļ prasa īpašu ievērību: