144. No kā mums ir Dieva atziņa?


Sakramentu būtība

Mēs esam apcerējuši desmit baušļus, ticības apliecību un lūgšanu Mūsu Tēvs, šķiet varētu likties, ka ar to pietiek. Taču Dievs, ar Savu vārdu dodams mums dāvanas, ir izvēlējies dažādus ceļus kā mūs apdāvināt. Viņš neapmierinās tikai ar to, ka mēs dzirdam Viņa vārdu, bet sniedz mums to arī Kristības ūdenī, Absolūcijā un Svētajā Vakarēdienā. Kad Dieva vārds tiek savienots ar ārējiem, dabiskiem, Viņa pavēlētiem elementiem, tad mēs to saucam par sakramentu. Luters Lielajā katehismā citē baznīctēvu Augustīnu: “Accedat verbum ad elementum et fit sacramentum, tas ir: Kad vārds nāk klāt dabiskajam elementam, rodas sakraments, kas ir svēta, dievišķa zīme.”

Vārds “sakraments” nav atrodams Svētajos Rakstos. Tā izcelšanās ir saistīta ar Romas impēriju, kur svinīgo karavīra uzticības zvērestu sauca par sakramentu. Agrīnajā baznīcā katehūmeni kristoties noliedza elkus un deva uzticības zvērestu savam Kungam Kristum, tādējādi šis viņu solījums arī kļuva par viņu Sakramentu. Pavisam drīz šo terminu sāka attiecināt uz pašu Kristību un vēlāk arī uz Altāra sakramentu.

Sakramentam ir nepieciešamas divas lietas. Pirmkārt, ārējs redzams elements (ūdens, maize, vīns) jeb zīme, kas tiek lietota noteiktā ceremonijā, kuru iedibinājis pats Kristus, dodams īpašu pavēli. Sakraments attiecas uz visu baznīcu, un tas jālieto līdz pat pasaules galam. Otrkārt, elementam ir pievienots žēlastības apsolījums. Kristus iedibinādams Sakramentu vēlējās katram atsevišķi sniegt, apstiprināt un apzīmogot to pašu žēlastību, kas ar Evaņģēliju tiek pasludināta visiem.

Diemžēl, arī kristīgajā draudzē mūsu domāšana vēl joprojām atrodas grieķu filozofijas ietekmē, kura uzskatīja, ka materiālas lietas ir zemākas par garīgajām, tāpēc nevērtīgas un tādēļ savstarpēji jānošķir. Turpretī ebreju izpratnē vienu no otras jānodala nevis garīgās un materiālās lietas, bet gan Radītājs no radītām gan garīgām, gan materiālām lietām. Luters pareizi izprata šo atšķirību, saprazdams, ka Dievs piepilda savu gribu ar radīto lietu palīdzību. Dievs tādējādi ir sasaistījis Savu radošo Vārdu ar Jēzus miesu, ar cilvēka valodu, ar sakramentu elementiem un ar saviem ļaudīm, kas ar Vārdu un sakramentiem saņem Kristus nopelnus.

Kristus iedibināja sakramentus mūsu pestīšanas drošībai. Tā kā mūsu prātam ir grūti pieķerties “kailam” vārdam vien, tad mūsu ticības stiprināšanai un uzturēšanai, Kristus vārdam pievienoja redzamās zīmes, radot sakramentus. Tā kā velns mūs nemitīgi kārdina un mūsu sirdsapziņa kļūst nemierīga šajās cīņās, tad mēs sākam šaubīties par Dieva žēlastību, kura mums tika pasludināta ar Vārdu. Šā iemesla dēļ, Kristus ir iedibinājis sakramentus, lai mēs katrs personiski varētu sastapt Viņu tajos un pārliecināties par Viņa mīlestību pret mums un atkal no jauna dzirdēt, ka visi Dieva apsolījumi attiecas uz mums. Tāpēc fanātisko jūsmotāju izpratne par sakramentiem vienīgi kā par zīmēm, kas nevis sniedz žēlastību, bet to tikai simbolizē vai atgādina mums par to, ir nepareiza.

Tā kā sakramenti ir Dieva darbs, kas pamatots Viņa vārdā, tad mūsu ticības stiprums vai vājums, vai pat trūkums sakramentiem nespēj neko pievienot nedz atņemt. Jo ne mūsu ticība, bet gan Dieva vārds, pavēle, iestādījums un spēks rada Sakramentu. Tomēr mums jāzina, ka bez ticības sakramenti mums neko nedod, jo ticība ir tā, ar kuras palīdzību mēs saņemam sakramentos piedāvāto žēlastību.

Mums arī jāzina, ka sakramenta derīgums nav atkarīgs no tās personas ticības, kas to pārvalda, bet gan no tā, vai sakraments tiek pārvaldīts saskaņā ar tā iedibināšanas vārdiem. Turklāt nepietiek tikai ar vārdu atkārtošanu vien, tie ir jāsaprot tieši tādā veidā, kā Kristus ir vēlējies, lai mēs tos saprotam. Un šī pareizā sakramentu izpratne ir jāmāca un jāsludina draudzē.

Parasti luteriskajā baznīcā par sakramentiem uzskata Kristību un Altāra sakramentu. Tiem abiem ir viss sakramentiem nepieciešamais, proti, ārējā zīme jeb elements, kuru lietot pavēlējis pats Kristus un žēlastības, kas tiek dāvināta caur sakramentiem, apsolījums.

Tāpat kā Kristībai un Altāra Sakramentam arī Absolūcijai ir šis žēlastības apsolījums, kas tiek sniegts katram personiski. Pamatojoties uz šo personiski sniegto žēlastību, mēs varam uzskatīt arī Absolūciju par sakramentu, taču jāatceras, ka tai trūkst Kristus pavēlētās ārējās zīmes. Mums šajā jautājumā vajadzētu izvairīties no vārdu cīņām, jo galvenais ir nevis tas, kā mēs saucam Absolūciju, bet viņas lietošana, proti, tas, ko no tās saņemam.

Luteriskā baznīca nevar pilnībā atzīt par sakramentiem septiņus sakramentus, kā to dara, piemēram, Romas baznīca, jo tam, ko viņi sauc par sakramentiem, trūkst Jaunās Derības izpratnē nepieciešamo sakramenta sastāvdaļu. Tā laulība gan ir Dieva pavēlēta, bet tai trūkst ārējās, Dieva pavēlētās zīmes. Turklāt, kas ir īpaši svarīgi, laulība nespēj sniegt pestīšanu. Tādēļ to nevar uzskatīt par sakramentu.

Konfirmāciju luterāņi arī neuzskata par sakramentu. Lai gan, apustuļiem uzliekot rokas, ticīgie saņēma Svēto Garu. Tādēļ liekas, ka konfirmāciju vajadzētu uzskatīt par sakramentu, jo tai ir gan ārējā zīme, gan Svētā Gara apsolījums. Tomēr mums jāievēro, ka spējas – dziedināt slimos, pravietot, runāt mēlēs un ar roku uzlikšanu dot Svēto Garu – apustuļiem bija dotas, lai apstiprinātu viņu mācību, turklāt tas attiecās tikai uz apustuļiem. Svētajos Rakstos mēs nekur neatrodam pavēli, ka mums būtu jāseko šim apustuļu piemēram. Tāpat nekur nav teikts, ka Dievs mums uzliekot rokas, kādam dos Svēto Garu.

Bet kā ir ar mācītāja amatu? Apustuļi taču tiem, kuri tikai aicināti šajā kalpošanas darbā uzlika rokas, dodot arī šai kalpošanai nepieciešamās dāvanas. Mācītāja amats ir patiešām pavēlēts Dieva vārdā, un apstiprināts ar apsolījumu un dievišķu svētību. Taču jāatceras, ka ordinācija tam, kurš to saņem, vēl negarantē pestīšanu. Apustuļu roku uzlikšana nav pavēlēta Dieva vārdā, tas vienīgi bija veids, kā viņi to darīja. Romas baznīcas prakse nebalstās Dieva vārdā, tai nav nedz Kristus pavēles, nedz apsolījuma. Turklāt tā reducē Jaunās Derības kalpošanas amatu, pielīdzinot to Vecās Derības levītiskajai kalpošanai.

Arī pēdējā svaidīšana nav sakraments. Apustuļi dziedināja gan uzliekot rokas, gan svaidot ar eļļu. Taču pēc tam, kad Evaņģēlijs ir ticis ar šīm un citām brīnumu zīmēm apstiprināts, mums trūkst Dieva vārda pamatojuma pēdējai svaidīšanai. Tāpat arī Jēkabs, runājot par svaidīšanu ar eļļu, nepiedēvē dziedinošo spēku eļļai, bet gan lūgšanai ticībā. Pavisam absurds un pretrunā ar Rakstiem ir uzskats, ka eļļas svaidīšana sniedz grēku piedošanu. Pareizs ir arī Lutera arguments darbā Par baznīcu Bābeles gūstā, kur Luters apgalvo, ka Jēkaba vēstule, pat ja to sarakstījis apustulis, nevar iedibināt sakramentu, jo šāda vara pieder vienīgi Kristum. Luters norāda, ka arī Pāvils, runājot par Svētā Vakarēdiena sakramentu, uzsver, ka viņš to saņēmis no Tā Kunga.

Luters, mācot par sakramentiem, uzdod trīs galvenos jautājumus: Kas ir sakraments? Kādas dāvanas vai svētības tas sniedz? Kā sakramentu elementi var radīt šādu svētību? Viņš vēl pievienoja arī jautājumus par Kristības nozīmi un pareizu Svētā Vakarēdiena baudīšanu, pievienojot vēl sadaļu par dzīvi Kristībā jeb grēksūdzi un Absolūciju. Šī daļa vēlāk tika aizvietota ar piekto Mazā katehisma sadaļu “Par atslēgu varu un grēksūdzi”. Attiecībā uz sakramentiem Luters apgalvo, ka bez tiem “neviens nevar būt kristietis”. Tādēļ ir ļoti svarīgi par sakramentiem mācīties un tos uzcītīgi lietot.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.