Kristus kareivji

Un kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera Evaņģēlijam [Ef.6:15].

Visi Kristus kareivji ir aicināti piedalīties Sava Kunga lielajā misijā, kas Viņam patiesi rūp – lai miera Evaņģēlijs tiktu izplatīts pa visu pasauli. Kungs Kristus saka: “Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa” [Mt.12:30]. Un Pēteris raksta nevis garīdzniekiem, bet visiem kristiešiem kopumā: “Lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā” [1.Pēt.2:9].

Bet, kļūdams dedzīgs un uzticīgs sava Glābēja liecinieks, tu pakļauj sevi daudz bēdām un nepatikšanām. Pret tevi vēršas visa velna valstība – no iekšpuses tās ir daudz un smagas liesmojošas bultas, bet no ārpuses tev uzbrūk velna uzticīgās kalpones – pasaules naids un rūgtums, kas meklē katru iespēju, lai tevi apsūdzētu.

Te tu saproti, cik svarīgi ir apustuļa vārdi: “Kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera Evaņģēlijam.” Ievēro vārdus: “Kājas apāvuši”! Kareivjiem ir nepieciešams apaut savas kājas tad, kad tie dodas uz priekšu caur bezceļa dangām, kas pilnas ērkšķiem, akmeņiem un indīgām čūskām.

Tādā pašā veidā mums jābūt labi bruņotiem pret visiem rūgtiem pārdzīvojumiem un kārdinājumiem uz nepacietību, kas stājas mūsu ceļā, ja mēs patiesi un uzticīgi vēlamies saglabāt degsmi uz Kristus Evaņģēliju. Tad ir tā, it kā mums būtu jādodas caur biezu ērkšķu mežu, kur mūs dzels, ievainos un plosīs daudz asumu un indīgu zvēru, ja nebūsim pietiekami labi tērpti un bruņoti.

Ar ko ausim savas kājas? Apustulis saka: ar labprātību un apņemšanos kalpot miera Evaņģēlijam. Labprātība vispirms ir iekšēja vēlme, sirsnīga tieksme un mīlestība, kas ir nepārprotams miera Evaņģēlija auglis. Te ir noslēpums. Pieredzējis kristietis to labi pazīst no savas dzīves. Nekādas pamācības, priekšraksti, prasības vai pamatojumi nespēj radīt mūsos dzīvu Evaņģēlija apliecību, ja pats Evaņģēlijs nedara mūs garā dedzīgus, dzīvus un labprātīgus.

Savukārt auksta un mirusi sirds vienmēr atradīs kādu attaisnojumu savam garīgajam nespēkam. Arī daudzie cilvēciskie pūliņi nenoved ne pie kā laba, ja vien nav nācis kāds aicinājums no ārpuses un mūs aizskāris.

Bet, tiklīdz kā Tas Kungs ir runājis uz mani, pārliecinājis par grēku piedošanu un Viņa draudzību un mana sirds ir iesilusi un žēlastībā izglābta, tā man tūlīt rodas iekšējs mudinājums, ka vairs nespēju klusēt. Tad ar mani notiek tā, kā Dāvids saka: “Es ticēju, tādēļ es runāju.” Un vēl: “Es tecēšu Tavas bauslības ceļu, jo Tu apgaismo manu sirdi” [Ps.119:32].

Vārds “apņemšanās” apzīmē gatavību, bet kāju apaušana dara viņu mazāk jūtīgu pret asajām lietām, – tā norāda uz pacietību. Te domāta mūsu garīgo apavu vilkšana, ka mēs bruņojamies ar neatlaidīgu pacietību un visā nopietnībā dzīvojam ar domu, ka mums būs jācieš un mēs labprāt cietīsim ar Kristu.

Apustulis Pēteris saka: “Kad nu Kristus ir cietis miesā, tad apbruņojieties arī jūs ar to pašu prātu” [1.Pēt.4:1], tā norādot, ka mums labprāt jācieš Viņa dēļ. Bez bruņošanās ar šādu prātu ar mums notiek tas, ko bieži redzam pie citiem, ka dvēseles ar lielu prieku un drosmi gan iesāk garīgu cīņu, bet, kad cīņa kļūst kaut cik nopietna un patiešām nākas ciest, tad viņi ātri novēršas. Tad viņi maina savu toni un gaitu vienīgi tāpēc, lai izvairītos no ciešanām.

Šādi cilvēki ir nederīgi cīņai. Bet, kas vēlas būt īsts kristietis un piederēt Krustāsistā, nicinātā pulkam un kam patiesi rūp Kristus un Viņa Evaņģēlijs, tam līdz ar Luteru jāsaka šādi: “Cilvēkam jāsagaida visa iespējamā pretestība, uzbrukumi, ļaunas intrigas, nicinājums, nepateicība, naidīgums un zaimošana, kaut arī viņš visiem darītu labu.” Tādēļ mums jābūt gataviem panest ļaunu, ciest nepelnītu rūgtumu un pacietīgi pastāvēt.

Bet, lai labi sagatavotos, tev vispirms jābūt paļāvības pilnās attiecībās ar Dievu un jāiepazīst Viņš kā tavs samierinātais, žēlastības pilnais Tēvs. Otrkārt, tev jāņem pie sirds dārgā patiesība, ka Viņš rūpēsies par tevi visās lietās un tēvišķīgi pārraudzīs visu, kas ar tevi notiek. Ne mats nenokritīs no tavas galvas bez Viņa uzticīgā prāta.

Daudzi to atkārto ar savu muti, bet tikai nedaudzi tam nopietni tic. Turklāt mums nav jānicina labi zināmie Kristus vārdi: “Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā.. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija” [Mt.5:11–12]. Vai tad arī mēs, necienīgie, nevarēsim piedalīties praviešu godā? Dievs, palīdzi mums atmosties!