Dieva tēls cilvēkā nav cilvēka būtība

Dieva tēls Ādamā nebija nedz pārdabiska ārēja dāvana, nedz arī tikai kāds ārējs cilvēka izskaistinājums, kuru varētu cilvēkam atņemt, būtiski neietekmējot pašu cilvēka dabu. Patiesībā Dieva tēls kā pilnīgs cilvēka taisnums aptvēra un caurvija visu cilvēka dabu un dvēseles spējas. Tomēr Dieva tēlu nedrīkst pielīdzināt cilvēka būtībai. Tā kā cilvēkam var būt tikai viena būtība, tad Dieva tēlu cilvēkā nevar uzskatīt par būtību.

Johans Gerhards norāda, ka Dieva tēls kā būtība pieder tikai Dieva Dēlam (Ebr.1:3); ja Dieva tēls cilvēkā būtu viss cilvēks, tad pēc Dieva tēla zaudēšanas grēkā krišanas dēļ nebūtu atšķirības starp cilvēku un grēku; tā kā Raksti par cilvēka radīšanu māca, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla, tad tam, kas tika radīts pēc Dieva tēla ir jābūt atšķirīgam no paša Dieva tēla; arī sākotnējais cilvēka taisnums un svētums nevarēja attiekties uz cilvēka būtību, bet tā bija Dieva dāvana, tā kā tikai Dievs pēc savas būtības ir svēts un taisns; ja Dieva tēls cilvēkā būtu viss cilvēks, tad pēc grēkā krišanas viņš būtu pavisam cita būtne, nevis vairs cilvēks.

Dieva tēls nebija nedz cilvēka dvēsele, nedz miesa, jo pretējā gadījumā pēc grēka krišanas cilvēks būtu palicis bez dvēseles un miesas. Dieva tēls nebija arī kāda dvēseles daļa, jo dvēsele ir viengabalaina un pēc grēkā krišanas mēs neesam pazaudējuši kādu daļu no tās. Ja Dieva tēls būtu cilvēka dvēseles daļa, tad cilvēka dabas samaitātība neattiektos uz visu cilvēka dabu, bet tikai uz kādu dvēseles nostūri, bet pārējais cilvēks būtu palicis grēka neskarts.

Dieva tēls vispār nebija būtība, jo citādi arī iedzimtais grēks būtu būtība. Tā kā būtību var radīt tikai Dievs, tad iznāktu, ka Dievs ir radījis arī iedzimto grēku. Ja Dieva tēls būtu kāda no cilvēka atšķirīga būtība, tad nevis pats cilvēks būtu grēka samaitāts, bet tikai kaut kas cilvēkā. Tā ir svarīga atziņa, kas pasargā no Romas teoloģijai raksturīgās kļūdas, ka “cilvēka daba nav pilnīgi sabojāta: ir ievainoti tās dabiskie spēki, tā ir pakļauta nezināšanai, ciešanām un nāves varai un tai ir nosliece uz grēku”, bet viņam joprojām piemīt brīvība un cilvēka daba nav pašam cilvēkam nepārvarami ļauna, un “Dieva attēls rodams katrā cilvēkā.”

Ņemot vērā iepriekšējās atziņas, kas Dieva tēls nav, mēs tiekam no šādiem maldiem pasargāti un saprotam, kā tas iespējams, ka pēc grēkā krišanas cilvēks joprojām ir cilvēks, proti, sākotnēja taisnība bija nevis cilvēka būtība, tā vispār nebija būtība, bet gan cilvēka īpašība.

Līdz ar grēkā krišanu cilvēks šo īpašību zaudēja, tādējādi viņam vairs nav Dieva tēla un līdzības, nav brīvas gribas, bet tā vietā ir pilnīgi samaitāta daba. “Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.” (Rom.3:11-12) No šā stāvokļa cilvēks tiek glābts Kristū, kurā kā jaunajā, otrajā Ādamā cilvēks tiek atjaunots pēc Dieva tēla, patiesā taisnībā un svētumā (Kol.3:10; Ef.4:24). Cilvēks nezaudēja Dieva tēlu tiktāl, cik Dieva tēls attiecas uz cilvēka būtību kā modelis, piemēram, spēja saprātīgi domāt. Tomēr mēs nespriežam par Dieva tēlu pēc šīm, arī neticīgam cilvēkam piemītošām īpašībām, bet par Dieva tēlu saucam tikai tās īpašības, kas tika zaudētas līdz ar grēkā krišanu un tiek atjaunotas Kristū – patiesa Dieva pazīšana, taisnums, svētums, šķīstums, harmoniska saskaņa un mūžīga dzīvība.