Mūžīgais jautājums – kas ir cilvēks

Kamēr vien šajā pasaulē ir cilvēks, viens no viņa fundamentālajiem jautājumiem, apzināti vai neapzināti, ir bijis jautājums par to, kas ir cilvēks. Šķiet, neviena cilvēka darbības joma nav varējusi pastāvēt ārpus kādas vairāk vai mazāk apzinātas un kādreiz tīri intuitīvas antropoloģiskas koncepcijas. Filozofija, sabiedriskās zinātnes, reliģija, māksla, amatniecība vai medicīna, ciktāl tās var saukt par apzinātām darbības jomām, nevis fragmentāriem, spontāniem aktiem, ir vērstas uz cilvēku īpašā veidā.

Nevis uz ‘cilvēku vispār’, tas ir, tukšu jēdzienu ‘cilvēks’, bet uz apzināti konkretizētu un konceptualizētu cilvēka modeli. Pat ģērbšanās stils, medicīniskā prakse, pavārmāksla un izklaide, nerunājot nemaz par augstākām lietām, – itin visas cilvēka darbības jomas piesaka arī savu īpašu, vairāk vai mazāk konkretizētu un noformulētu priekšstatu par cilvēku, tā mērķiem un centieniem. Un, tiklīdz mainās laikmeta priekšstats vai izjūta par cilvēku, mainās arī teorija un prakse visās apzinātajās cilvēka darbības jomās.

Tieši šāds radikāls un visaptverošs pavērsiens rietumu civilizācijas vēsturē iezīmējās Reformācijas notikumos. Pasaules vēstures ass ir kristīgās Baznīcas vēsture, tie notikumi, kas risinās kristīgajā Baznīcā. Arī visa modernā un postmodernā laikmeta cilvēce dzīvo ar priekšstatiem, kurus pieteica Reformācijas laikmets; dzīvo vai nu piekrītot tiem, vai nu oponējot, bet nespēj tos apiet vai ignorēt.

Vispārējā veidā varētu sacīt, ka Reformācijas teoloģiskā doma ieveda cilvēku jaunās, individuālās attiecībās gan ar Dievu, gan ar sabiedrību. Reformācijas kontekstā, ko reprezentē dažādi ietekmīgi garīgi strāvojumi un izcilas personības, tieši Lutera skarbā balss pamudināja tālaika sabiedrību jaunā un radikālā veidā pārformulēt savu atbildi uz jautājumu par to, kas ir cilvēks?

Lai arī tālaika sabiedrībai šī radikāli pārformulētā atbilde bija negaidīta un pārsteidzoša, šajā atbildē visai maz bija jaušama ‘laikmeta elpa’ un ‘jaunās vēsmas’. Pretēji laikmeta progresīvajiem centieniem, ko reprezentēja humānisms un renesanse, kas vēlējās cilvēku tēlot aizvien emancipētāku, lielāku un cēlāku, Luters reljefi un gandrīz nežēlīgi atklāj Svēto Rakstu mūžīgās patiesības gaismā cilvēku kā garīgi kailu, pazudušu un pazudinātu.

Un tieši šī Baznīcā atjaunotā Rakstu patiesības gaisma it kā par jaunu izceļ cilvēku ārā no Ēdenes krūmiem un kokiem, kuros tas allaž kāro paslēpties, un nostāda to kā reālu un atbildīgu indivīdu vaigu vaigā ar Dievu. Paradoksāli, ka tieši šāds zems cilvēka garīgo spēju vērtējums, sava veida ‘antropoloģisks nihilisms’, kas tik bieži tiek pārmests Luteram un citiem evaņģēliskajiem, ir pamatā tām lielajām Reformācijas laika pārmaiņām, kuras ir un paliek arī šodienas realitāte.

Pat tie garīgie strāvojumi, kuri ar neslēptu nepatiku noraida šādu spriedumu par cilvēku, pastāvīgi aizņemas no Lutera atsevišķus ieskatus un izteikumus, un, kādreiz visai varmācīgi tos interpretējot, rada to modernās un postmodernās domas gaisotni, kas sabiedrībā valda šodien.

[Pārpublicēts no www.lmf.lv]