Mesija, kas salauzīs žogu ap bauslību

Kristīgās ticības sakņu meklēšana Vecajā Derībā kaut kādā ziņā atgādina niršanu pēc pērlēm okeāna dzīlēs. Vispirms nirējs no jūras dibena uznes ļoti daudz gliemežvāku un izliek tos liedagā. Pirms gliemežnīcu atvēršanas skatītājs redz tikai ārējos apvalkus, kuru iekšpusē dažreiz var atklāties paslēpta vērtīga pērle. Lasot seno jūdu literatūru, var ļoti vilties, jo lielākoties tā izskaidro reliģisko rituālu likumus, kas patiesi interesē tikai ortodoksālos jūdus. Uzkrītoši, ka tur gandrīz nemaz nav to garīgo un psiholoģisko dimensiju, kas ir tik raksturīgas Vecās Derības praviešiem. Tomēr cieši noslēgtā čaulā tikai reizēm var atrasties reta pērle.

Kaut arī rabīni Vecās Derības “noslēpumus” atrod daudz bagātīgāk nekā parasts kristīgajā baznīcā, viņi joprojām bieži uzsver 5.Moz.29:29 vārdus: “Noslēpumainās lietas visas pieder Tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas mums un mūsu bērniem mūžīgi.”

Prāta un garīgās koncepcijas saskaņā ar to raksturu ir jāapraksta tēlaini. Mēs, piemēram, nevaram precīzi izskaidrot, kas ir “ticība”, “cerība” vai “mīlestība”. Var teikt, ka mesiāniskais noslēpums ar to pašu zīmi ir radījis savu slepeno kodu, un, lai to saprastu, tas vispirms ir “jāpāršķeļ”. Viens no viscietākajiem riekstiem ir 1.Moz.38:29 par Jūdas un Tamāras dēlu:

“”Kāpēc tu esi viņai izplēsis plīsumu?” Un tā nosauca viņa vārdu: Perecs.”

Attiecībā uz Pereca vārdu mēs jau saskārāmies ar diskusiju par Mesiju kā nāves uzvarētāju. Ben Perecs, “Pereca dēls”, tiešām ir viens no vislabāk pazīstamajiem slepenajiem Mesijas epitetiem. Mateja ģenealoģijā par Jēzu šis vārds parādās formā “Ferecs”: “Un Jūda dzemdināja Ferecu.” (Mt.1:3) Līdz ar to Jēzus zināmā mērā bija “Pereca dēls”.

“Midrashim zīmogs” R. Tanhuma Bar Abba atkal un atkal saistībā ar Perecu runā par Mesiju. “Viņš ir galīgais pestītājs, Mesija Ķēniņš. “Tanhuma paziņo, ka ir grēcinieki, kuri caur savu krišanu pārcieta lielus zaudējumus, un tādi, kas no saviem likumpārkāpumiem guva labumu.

“Tātad Jūda guva labumu, jo no viņa izcēlās Perecs un Hecrons, no kuriem ir cēlušies Dāvids un Mesija Ķēniņš, viņš, kurš atpestīs Israēlu. Redzi, cik patiešām lielas grūtības Svētais deva, līdz Viņš izvirzīs Mesiju Ķēniņu no Jūdas, To, par kuru ir rakstīts: “Un Tā Kunga Gars ir pār Mani.” [Midrash Tanhuma, Bereshith va-Yeshev par Jesajas 61:1-3.]

Midrash Rabbah par šo pantu izsakās ļoti plaši. Vispirms daļēji humoristiski tiek novērots:

“Jūda bija aizņemts ar savām precību lietām, kamēr Svētais, lai Viņš ir svētīts, radīja Mesijas gaismu.”

Vienā no rabīnu paskaidrojošajiem darbiem, kas ir pazīstams kā “Priestera dāvana”, par to ir teikts: “Pēdējais Pestītājs ir Mesija, Dāvida Dēls, Jūdas dēla Pereca pēcnācējs,” – un Midrash daļā seko turpinājums: “Tas ir Mesija Ķēniņš; kā ir rakstīts: “Zars riesīsies no Isaja celma” un “No Ciānas Tas Kungs izplatīs tava sceptera varu”.”(Jes.11:1 un Ps.110:2) Rabīnu izskaidrojumā ir piebilde: “Tas ir Mesija, kas drīz parādīsies, jo par viņu stāv rakstīts: “Viņu priekšā ies šķēršļu salauzējs.”[Ebreju valodā porets – no tās pašas saknes kā Perecs.]” (Mih.2:13)

Ir svarīgi ievērot iepriekš minētās Bībeles rakstu vietas. Tās ilustrē metodi, ar kuru vāji pamatotie mesiāniskie pravietojumi tika ievietoti plašākā kontekstā. Tālāk mēs redzam, ka Targumi un Midrash kopumā runā par “Mesiju Ķēniņu” un ne tik daudz par miglainu “Mesijas koncepciju”.

RaMBaN (R. Moses Ben Nahman), kurš dzīvoja tuvāk XIII gadsimta beigām, apraksta Pereca piedzimšanu šādi:

“Ap viņu bija žogs, un viņš bija iežogots tā iekšpusē. Tāpēc ir teikts: “Tā tu esi izlauzies caur žogu un iznācis ārā no tā.” Perecs bija pirmdzimtais: “Pirmdzimtais caur Visaugstākā varu, kā ir rakstīts: “Es viņam došu pirmdzimto dēlu”.” Tas bija rakstīts par svēto, kas nāks, Dāvidu, Israēla Ķēniņu – lai viņam ilgs mūžs. Gudrie sapratīs.”

Kas būtu jāsaprot “gudrajiem”, un kas ir domāts ar “izlaušanos caur žogu”? Tas labi attēlo vēsturiskos notikumus, kad kristietība izlauzās no jūdaisma veidnes, kā mēs varam redzēt no turpmākā.

Rabīni daudz runāja par “bauslības žogu”. Galatiešiem 4:4-5 ir teikts, ka Jēzus bija “nolikts zem bauslības” un “izpirka tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības”. Pāvils turpina: “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Gal.5:1) “Bet, ja Gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai” (5:18). Jūdaismā bauslība no dāvanas var kļūt par smagu jūgu.

Mūsdienu jūdaismā oficiāli ir 613 pavēles un aizliegumi. Varētu likties, ka bauslības reliģijas attīstība notika ļoti agrīnā posmā. Apmēram 700 gadu pirms Kristus pravietis Jesaja rakstīja, ka reliģija “miera vārda” vietā ir kļuvusi par prasību:

“Dari un dari, dari un dari, likums uz likuma, likums uz likuma; mazliet šeit, mazliet tur – tā, ka viņi ies un kritīs atpakaļ, tiks ievainoti un notverti lamatās, un sagūstīti,” (28:10-13) –

un ka Dieva bijība nebija nekas vairāk kā “cilvēku mācīti likumi” (29:13). Jonatāna Targums izskaidro, ka Dievs izveidoja cilvēku no 248 kauliem un 365 cīpslām, kas ir dienu skaits solārajā gadā (kopā = 613). Bez šīm “tev būs” un “tev nebūs” pavēlēm bija vēl atsevišķa papildu pavēļu grupa, kas izveidoja “žogu ap bauslību”. Šā iežogojuma patvērumā bija jādzīvo dievbijīgam jūdam.

Savā mācībā Jēzus bija spiests runāt par šo ļoti nepareizo izmantojumu. Attiecībā uz iepriekš citētajiem Jesajas vārdiem Viņš piebilda:

“Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.. Tad mācekļi pienāca pie Viņa un Tam sacīja: “Vai Tu zini, ka farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, ņēma apgrēcību?” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm. Atstājiet tos!” ” (Mt.15:8-14)

Tātad Jēzus tiešām izlauzās caur bauslības žogu.

Mozus, ieviesdams baušļus, tautai sacīja:

“Un nu, Israēl, klausies likumus un tiesas, kuras es jums mācu darīt.. Nepielieciet pie tā vārda, ko es jums pavēlu, neko klāt, nedz no tā ko atraujiet!” [Skat. 5.Moz.4:1-2, Sal.pam.31:6, Joz.1:7]

Jūdu zinātnieki, protams, ir mēģinājuši dot taryag – 613 priekšrakstus, kam pamats ir Mozus grāmatās, bet gan tur, gan seyag – papildu likumos – ir elementi, kuriem, kā atzīst paši rabīni, rakstītajā bauslībā nav pamata. Tieši šie halakka jeb tradicionālie priekšraksti ir viena no mūsdienu Israēla visgrūtākajām iekšējām problēmām.

Par šo “žogu ap bauslību” Pāvils runāja Efeziešiem 2:14-15:

“Jo Viņš ir mūsu miers: Viņā abus darījis par vienu un NOĀRDĪJIS STARPSIENU, KAS MŪS ŠĶĪRA, proti, ienaidu, ATCELDAMS pats Savā miesā BAUSLĪBU AR VIŅAS DAUDZAJIEM PRIEKŠRAKSTIEM, lai Sevī abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku un nodibinātu mieru.”

Šo “starpsienu” un “bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem” mēs varam saprast tikai kā “žogu ap bauslību”. Kristus ar Savu upura nāvi to salauza. “Un tie, kas ir gudri, sapratīs,” paziņoja RaMBaN.

Jesajas 8:14, kuru Talmuds interpretē kā norādi uz “Mesiju, Dāvida Dēlu”, apraksta to pašu “izlaušanos cauri”, kas ir saistīta ar Pereca ilustrāciju: “Viņš būs svētums, un tai pašā laikā Viņš būs par apgrēcības akmeni un piedauzības klinti abiem Israēla namiem, par valgu un slazdu Jeruzalemes iedzīvotājiem.” Visas šīs iezīmes gluži labi var attiecināt uz Jēzu: Viņš bija “pirmdzimtais Visaugstākā spēkā”, Viņš netīši bija cēlonis attiecību saraušanai starp mātes un meitas reliģijām, un Viņš kļuva par “celtnieku atmesto stūrakmeni”.

Midrash Rabbah pievienojas “Messiah Ben Phares” ilustrācijai par Mihas 2:13 pravietojumu: “Viņu priekšā ies šķēršļu salauzējs, ..Tas Kungs būs viņu vadonis.” RaSHI – rabīns Šlomo Jitšaks (1040-1105), kas savos rakstos izskaidroja visu Talmudu un Veco Derību, – par Perecu sacīja, ka viņš ir “viņu pestītājs, tas, kurš izlauzīs ceļu”. RaDaQ – rabīns Dāvids Kimhi – apgalvo, ka “tas, kas izlauž ceļu, ir Ēlija, un viņu ķēniņš ir Atvase, Dāvida Dēls”. Mihas norāde uz koncepciju par “šķēršļu salauzēju” ir dabiska, jo ebreju vārds porets ir cēlies no tās pašas saknes kā Perecs.

Kristietis, bez šaubām, labi sapratīs jūdu literatūras pastāvīgo norādi uz Mesijas heroldu, kurš sagatavos Viņam ceļu. Populārā XVII gadsimta jūdu pravietisko un vēsturisko grāmatu skaidrojumā Metsudat David Mihas pravietojums tiek izskaidrots ar šādu nozīmi:

“Ēlija nāks pirms pestīšanas laika, lai pievērstu Israēla sirdis savam Debesu Tēvam, lai būtu viņu pestīšanas herolds, ..bet ar “ķēniņu” ir domāts Mesija Ķēniņš, un Kungs nāks pirms viņiem visiem, jo tai laikā Viņš arī atdos atpakaļ Ciānai Savu Svēto Garu.” [Mikraoth Gedoloth par Mihas 2:13]

Ir apbrīnojami redzēt, ka visplašāk atzīto jūdu ekseģētu rakstos sastopamas domas, kas tiek saistītas ar Pereca vārdu, kas var mums palīdzēt saprast pestīšanas plānu un dažas no Pāvila daudz grūtākajām mācībām. Tomēr nereti šīs pērles ir apraktas dziļi tradīcijas okeānā un paslēptas sargājošas gliemežnīcas iekšpusē.