Kristīga sabata dienas svētīšana

“Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.” (2.Moz.20:8)

Kristietim, kura sirds ir patiesi pieķērusies Evaņģēlijam, ārēji ievēro sabatu, izmantojot kā paraugu to, kā pats Kristus to darīja. Jaunajā Derībā bauslis, kas nosaka, ka šajā dienā ir jāatpūšas no darba, ir atcelts, jo Pāvils skaidri raksta: “Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Kristum.” (Kol.2:16–17) Tomēr, tā kā ir nepieciešams reizi nedēļā atpūsties no jebkura darba un vairāk par visu pievērsties garīgām lietām, un tā kā kristīgā baznīca šim nolūkam ir izraudzījusies svētdienu, kristietis mīlestības un miera dēļ ar prieku ievēro šo nepieciešamo un svētīgo kārtību. Viņš nekad nestrādās svētdienā, izņemot ārkārtas gadījumos. Viņš nekad neizlaidīs dievkalpojumu svētdienā, izņemot ārkārtas gadījumos. Viņš to neuzskata par apgrūtinošu pienākumu, bet gan par dārgu un vērtīgu privilēģiju. Lai gan viņš zina, ka ir brīvs no Vecās Derības sabata prasībām, viņš tomēr ar lielu rūpību ievēro svētdienu kā Jaunās Derības sabatu. Viņam šī ir visdārgākā diena visā nedēļā – brīdis, kad var atkāpties no ikdienas steigas un kad var priecāties. Viņš neatteiktos no savas mīļās svētdienas – dienas, kad viņam atļauts atpūsties, – pat ne par visām pasaules bagātībām un naudu.

Sabata dienā īsts kristietis iedziļinās Dieva Vārdā. Viņš to lasa, uzklausa, pārdomā un pārrunā ar citiem. Viņam tas drīzāk ir jautājums par svētdienas svētīšanu, nevis tikai par tās ievērošanu. Svētdiena bez Dieva Vārda un dievkalpojuma viņam nav īsta svētdiena. Ir būtiski, lai Dieva Vārds tiktu sludināts tīri un skaidri. Viņš izvairās no visiem viltus praviešiem un maldus mācošām baznīcām, meklējot vietu, kur tiek pasniegta patiesā dzīvības maize. Īsts kristietis ne tikai uzklausa Dieva Vārdu ar savām ausīm, bet arī tiek caur to svētīts, pieaugot zināšanās, ticībā, mīlestībā, cerībā, pazemībā, pacietībā un visos citos kristīgajos tikumos. Tādēļ viņš lūdz Dievu – gan dodoties uz baznīcu, gan no tās atgriežoties, – lai viņš varētu augt un palikt Viņa Vārdā. Vienlaikus viņš pēta Svētos Rakstus, lai pārliecinātos, vai dzirdētais sprediķis saskan ar to, kas tajos teikts, un mājās pārdomā un atkārto dzirdēto. Ja viņš saņem pārmācību vai rājienu no Dieva Vārda, viņš nedusmojas uz sludinātāju. Gluži pretēji – šī pārmācība vai rājiens viņam ir tikpat dārga kā rūpīga pamācība un salds mierinājums.

Lai gan kristietim, kura sirds ir pieķērusies Evaņģēlijam, ir jāievēro sabata miesīgā atpūta un tā svētīšana ar Dieva Vārdu, viņa domāšana nav tik šaura, lai viņš uzskatītu svētdienās veiktos nepieciešamības darbus un mīlestības darbus par grēcīgiem. Viņš zina, ka rūpes par bērniem, slimo apciemošana un kopšana, palīdzības sniegšana nelaimes gadījumā, kā arī miesas apgādāšana ar nepieciešamo nav sabata dienas pārkāpums, bet gan Dievam tīkami darbi. Tāpat patiess kristietis netiek nosodīts, ja viņš svētdienās priekpilni bauda Dieva radīto dabu, mīļu brāļu un māsu kompāniju vai pat kādu mērenu ballīti — ja vien viņš visu dara bijībā no Tā Kunga un Viņam par godu, papildinot savas sarunas ar garīgiem vārdiem. Sekojot Kristus paraugam, viņš neatraida arī pasaules cilvēku vai patiesības ienaidnieku uzaicinājumu, ja vien var atrasties viņu vidū, nepiedaloties viņu grēkos. Tādējādi viņš izmanto izdevību apliecināt savu Pestītāju un Viņa patiesību gan draugu, gan ienaidnieku priekšā, kā arī – ja ne ar vārdiem, tad ar visu savu uzvedību – norāt bezdievīgo rīcību.

Ak, kad sabats tiek pavadīts kristīgā garā, tad katra svētdiena ar savu debesu spožumu izgaismo visas pārējās dienas; tā ir visu dienu pērle un kronis, īsts sabata priekšvēstnesis virs zemes, kam sekos mūžīgs sabats Debesīs.