Dievs ir mainījis ļaužu sirdis

“Un Jēkabs pacēla savas acis un redzēja Ēsavu nākam un četri simti vīru ar viņu.” [1.Moz.33:1]

Tas, kas tiek stāstīts šajā nodaļā, pats par sevi ir skaidrs un viegli saprotams. Tās ir lietas, kas saistītas ar šo dzīvi, pilsoniskām un ārējām tradīcijām.

Mozus mūsu ticības stiprināšanas labā apraksta to, kā Dievs uzklausa cīņā novājinātās dvēseles ticības nopūtas; tās gan ir bezvārdu nopūtas, tomēr šādas nopūtas nekad nepaliek bez lieliem augļiem.

Tā nu Jēkabs pieder to skaitam, par kuriem Kristus Mk.9:23 saka: “Tas visu spēj, kas tic.” Jo Jēkabs ticībā ir uzveicis Dievu un cilvēkus, tā ka nu viņam nedz Dievs, nedz arī kāds cilvēks nevar un negrib kaitēt. Dievs ir Jēkabu svētījis; brālis ir tā pārvērties, ka arī grib Jēkabu mīlēt, palīdzēt viņam un darīt labu. Ēsava dusmas nu ir pārvērtušās laipnā brāļa mīlestībā.

Tā arī Jēkabam šī uzvara bija Dieva apsolīta – bez viņa paša nopelna, no tīras žēlastības, proti, Tas Kungs bija apsolījis, ka Jēkabs uzveicis brāli. Tādēļ Ēsavs nav ticis uzveikts ar cilvēka spēka, prasmes, padoma vai viltības palīdzību, nedz arī tādēļ, ka Jēkabs pret viņu izturējies pieklājīgi, kā draugs, bet – šī uzvara dota tikai no Dieva žēlastības un laipnības; Dievs ir mainījis Ēsava gribu.

Tā ir visbrīnišķīgākā no visām uzvarām, proti, ka tiek mainītas ļaužu sirdis un griba.

Taču tas ir tikai Dieva varas un godības darbs – mainīt niknu un sadusmotu sirdi, tā ka šī sirds kļūst laipna un laba.