Par vai pret Kristu

“Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani” [Mt.12:30].

Mums palīgā nāk dzīves pieredze: runa šeit ir par laiku, kad pretkristīgu spēku spiediena apstākļos pulcējās nelielas, ticību apliecinošas draudzes, kurām, ievērojot stingru mācības un dzīvesveida disciplīnu, bija jāpieņem skaidrs lēmums – par vai pret Kristu.

Šajā cīņā draudzes bija spiestas atzīt, ka daudzu kristiešu neitralitāte ir vislielākais drauds, kas ved uz baznīcas sairumu un izjukšanu; patiesībā tā bija būtībā naidīga attieksme pret Kristu.

Kad prasība pēc nepārprotamas ticības apliecināšanas Kristum lika ticīgo pulkam kļūt arvien mazākam, izteikums “Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani” kristiešu kopienai kļuva par konkrētu pieredzi.

Tādējādi – tieši pateicoties šai koncentrēšanās uz būtisko – tā ieguva iekšēju brīvību un atvērtību, kas pasargāja to no visiem gļēvajiem centieniem nospraust robežas.

Tā pulcēja cilvēkus, kas bija mērojuši tālu ceļu, un tiem tā nevarēja liegt savu kopību un aizsardzību.

Ievainots taisnīgums, apspiesta patiesība, pazemots cilvēciskums, pārkāpta brīvība – tas viss tagad meklēja patvērumu kristiešu kopienā jeb, precīzāk sakot, pie tās Kunga – Jēzus Kristus.

Un tā kā dzīvu pieredzi iepazina arī otru Jēzus teikto: “Kas nav pret mums, tas ir ar mums.” [Mk.9:40]